Gluži kā mājai durvis, arī cilvēku var aiztaistīt ciet. Iekapsulēt kā kāpuru kūniņā. Un ej nu sazini, gulēs tas kāpurs tik ilgi, līdz izžūs kā pergaments, vai kādā brīdī tomēr pārvērtīsies par tauriņu.
Reizēm kūniņa ir gluži kā sunim suņa būda – var nolīst no pasaules trokšņiem, no savas riešanas un košanas noslēpties, iecirst zobus savā mīļākajā kaulā un sapņot suņa sapņus. Uzlikt pūkainās ausis uz acīm. Aste vien laukā. Continue reading
…kādu laiku tās pastāv, balstītas porcelāna mirdzuma ilūzijās. Līdz sadeg.
Vienmēr, kad kaut ko domājos saprotam, tas jau ir beidzies. Atnāk pie manis jauni fakti vai jaunas zināšanas, vai jaunas sajūtas un atkal saprast nevar vairs itin neko.
Tagadne vienmēr ir “nesaprotama”, jo tā vienkārši notiek. Pagātne vienmēr ir dīvaina, jo vienmēr tiek pakļauta noteiktam naratīvam, noteiktai stāstījuma struktūrai, noteiktiem filtriem. Kā mainās filtri, mainās pagātne – tās interpretācija. Continue reading
Tas tomēr ir jocīgi, kā viens un tas pats teikums rezonē (vai nerezonē) noteiktas pieredzes kontekstā. Piemēram, tik daudzkārt jau dzirdētais (ka gluži vai vemt gribas) ieteikums “dzīvot šeit un tagad”. Nu kas to būtu domājis, ka tas tā manī norezonēs. Tagad. Continue reading
