Tas ienāk kā siltums sirdī. Vai plaukstās. Telpa atdzīvojas un iegūst dziļumu. Tas var atnākt kopā ar nemieru – bet tādu patīkamu nemieru, kā kucēnam. Gribas skriet, kūleņot, lēkāt un dejot. Tas var atnākt arī pavisam rāmi. Kā svinīgs vilnis.
Bērns aptver manu roku ar abām plaukstām, kamēr dziedu vakara šūpuļdziesmu. Vējš izdzenā mākoņus un atklājas zilas, zilas debesis. Kanālā iekrīt lapa, saviļņojot tā virsmu. Kaķis pacietīgi nogaida, kamēr esmu nomierunājusies, to glaudot.
Prieks atnāk reizē ar pateicību.
Par prieku ir arī šī dziesma.
