tas vienkārši tā mēdz notikt – vienā brīdī šaubas ir klāt. cik ļoti tajās ieklausīties? kad pieņemt lēmumu, lai tas nebūtu a) sasteigts, b) novēlots?
uzrakstīju dažus teikumus, izdzēsu tos, jo sapratu, ka jebkuram lēmumam ir nepieciešama telpa. vajag aiziet prom, ieiet klusumā, ļaut satraukuma viļņiem nomierināties.
šaubas ir signāls, ka nepieciešams pārskatīt līdzšinējo priekšstatu par situāciju. šaubas vēsta, ka realitāte neatbilst šim priekšstatam. jā. un nākošais solis ir soli atkāpties. un atļaut sev pabūt ar sevi. aplūkot visu vēlreiz. un ļaut lēmumam piedzimt no klusuma. nevis no trokšņa – un šaubas ir troksnis, nepieciešams troksnis – jo pievērš mūsu uzmanību, taču šādā troksnī ir pārāk skaļš, lai ieraudzītu kopainu.
labi. paldies jums, šaubas, es tagad pabūšu ar sevi. vismaz līdz nedēļas beigām. ja?