1. Notikums 31. oktobrī. Tik ļoti privāts, ka sīkāk aprakstīt negribu. Iemesls, kāpēc to minu kā pirmo -  nākotni ir iespējams mainīt tagadnes punktā. Tagadne ir tieši tāda, kāda tā ir, pateicoties pagātnei. Arī pagātni var izmainīt tagadnē. Taču reizēm cilvēkam ir nepieciešama palīdzība, lai to izdarītu. Ir brīnišķīgi, ja šāda palīdzība tiek sniegta. Paldies par to.

2. Kundalini jogas nodarbību vadīšana. Sāku to darīt 2011.gada februārī   – “Miervidos” – un turpinu vēl joprojām. Esmu ļoti laimīga par to. Esmu cilvēks, kas ļoti mijiedarbojas ar vidi un cilvēkiem, tāpēc man ir svarīgi atrasties vidē, kas veicina to manu īpašību attīstību, ko augstu vērtēju un cienu. Jogas nodarbību vadīšana sniedz man šādu iespēju. Esmu ļoti pateicīga par to.

3. Performance “Spogulis”. Kopā ar pārējām “I-dejas mājas” radošās grupas meitenēm šo izrādi veidojām vairākus mēnešus. Darba process bija ilgs un ne vienmēr viegls, atmetām vairākas idejas (kas mums arī ļoti patika), līdz noslīpējām izrādi. Performances veidošanas process darīja mani ļoti laimīgu. Izrādi parādījām  Buratīnu teātrī, Positivus uz mazās skatuves, Give and Get festivālā, I-dejas mājā (vairs neatceros, kāda pasākuma ietvaros), katru reiz bija gan liels satraukums, gan arī prieks par procesu. Paldies par iespēju radīt kopā ar tik lieliskām meitenēm.

4. Meistarklases – akrojogā un klaunādē. Abas lieliskas, jo trenēja manu prātu pārvarēt iedomātas robežas. Abās meistarklasēs ik pa laikam bija tik ļoti bail,  ka nesanāks. Taču es tiku tam pāri un par to liels, liels prieks. Paldies par iespēju izbaudīt.

5. Dēka “Give and Get” festivālā. Paldies par asām sajūtām.

6. Braucieni uz Tenerifi un Lombardiju. Paldies par iespēju būt vietās, kur saule ir tik spoža.

7.  18. novembrim veltītais koncerts 6. vidusskolā. Šajā koncertā uzstājās abas manas meitas. Koncerts bija spēcīgs, ļoti spēcīgs. Esmu pateicīga par to, ka manām meitām tika sniegta šāda pieredze – būt par daļu no tik izcila pasākuma.

8. Mana tēva slimība vasarā. Paldies par brīnišķīgo telefona sarunu vasaras saulgriežos. Paldies par visām sarunām arī pēc tam.

9. Mana kaķa slimība vasarā. Esmu pateicīga par to, ka viņš izdzīvoja.

10. Grūti izšķirties, ko rakstīt. Tāpēc izvēlos, par ko vēl ļoti būtisku vēlos pateikties. Paldies par manām meitām, draugiem (gan veciem, gan jauniegūtiem) un ģimeni. Par to, ka viņi ir.

Bērns aptver manu roku ar abām plaukstām, kamēr dziedu vakara šūpuļdziesmu. Vējš izdzenā mākoņus un atklājas zilas, zilas debesis. Kanālā iekrīt lapa, saviļņojot tā virsmu. Kaķis pacietīgi nogaida, kamēr esmu nomierunājusies, to glaudot.

Prieks atnāk reizē ar pateicību.

Par prieku ir arī šī dziesma.

Tāpat var lasīt arī sajūtas. Karstums, kas strauji uzliesmo sirds centra rajonā. Zosāda uz rokām un muguras, un aukstas tirpas pār kauliem. Nelabums kakla rajonā un ļaunu vēstošs karuselis nabas apvidū. Sajūtas stāsta par bailēm, dusmām, prieku, maigumu. Ja iedziļinās, tās ir kā pēdas, kam ir savs ceļš. Tās nāk no kaut kurienes. Un iet kaut kur.

Sajūtas izpauž sevi caur ķermeni – kā izkaltusi mute, kā sasārtuši vaigi, kā trīcošas kājas. Kā liesmojošas acis, kā palēlinātas kustības, kā pārlieka steiga.

Ilgstoši atkārtojoties, tās atstāj savus nospiedumus ķermenī. Izveido takas, stigas un ceļus.

Ir sajūtas, par kurām mēs priecājamies, gaidām tās, izbaudām. Ir sajūtas, kas biedē. Un biedē tieši tāpēc, ka pēkšņi ir skaidrs, cik gaistoša un trausla substance ir ķermenis, kā to ietekmē tas, kas plūst cauri tam. Var likt uzplaukt. Un var saplosīt.

1) labāk apzinoties sevi / notikumus, ir iespējams tos mainīt, tā mainot likteni,

2) tā kā viss ir tik hologrāfisks, ir iespēja pārprogrammēr sevi,

3) ir taču tāda lieta kā Augstākā žēlastība,

4) vēl arī Apskaidrība,

5) …vēl visādas citādas domas, kā nu kuro reizi.

Šodien ir tā diena, kad es atkal sajutu likteņa kaulaino roku. Atpazinu fraktāli. Līdz kaulam. Atcerējos iepriekšējos “risinājumus”. Neko daudz tas nelīdz. Samierināties? Un skatīties, kas attīstās. Tā laikam ir opcija, kas man visgrūtākā. Gribu nospiest podziņu “escape”. Lūdzu iedodiet man tādu podziņu.

Visas jogas un meditācijas var iet ieskrieties – iespējams, esmu apzinātāka, taču fraktāļa atkārtošanos tas neatceļ. Tikai paspilgtina, jo uztveru to vēl daudzdimensionālāk.

Nu labi. Kā būs, tā būs. Ja drāma, tad drāma. Izskatās, ka esmu tā vienkārši uzprogrammēta. Esi sveicināta, drāma.

p.s. varbūt tomēr paiet secen…es ļoti priecātos…lūdzu, ja?

Šobrīd ir tā, ka prāts netiek līdzi notikumiem. Iekšējiem un ārējiem. Atklāsmēm un atklājumiem.

Vairāk par So Purkh meditāciju var izlasīt šeit.

31. oktobris ar maigu spēku izmainīja tik daudz ko. Pateicoties meditācijai, labāk apzinājos sevi. Labāk apzinoties sevi, uzdevu citus jautājumus. Uzdodot citus jautājumus, varēju precīzāk vērsties pēc palīdzības. Un man palīdzēja. Man tika uzdāvināta jauna iespēja, jauns sākums.

Pasaule atveras kā puķe, skan kā mūzika. Telpiski tā atveras kā jaunas un jaunas ainavas, muzikāli – kā polifoniski skaņdarbi, lai vai kur arī es būtu.Visas skaņas papildina viena otru. Tiesa, ik pa laikam es nogurstu no skaņu un tēlu pārbagātības, vēl nemāku atdot tik pat viegli kā saņemt.

It in viss, kas notiek, ir stāsts. Cilvēki ir stāsti – daudzslāņaini, ar spilgtākiem toņiem no laikiem, kas atstājuši visdziļākos nospiedumus viņos. Lietas ir  stāsti – tajās ierakstīts viss, kas ar tām noticis. Vietas ir  stāsti – tās visu atcerās. Ik viena cilvēka ķermenis ir  stāsts – ja tajā vērīgi ieklausās, tas pastāsta visu, kas mums jāzina par sevi. Vai citiem.