līdzjūtība

līdzjūtība. aizvien vairāk man šķiet, ka tas ir atslēgas vārds. un nevis tāpēc, ka “dažādas garīgas autoritātes” tā apgalvo. nē, vārdi mani reti pārliecina, mani pārliecina pieredzētais.

lai vai ko mēs par to domātu, mums ir prasības pret sevi un prasības pret citiem. mums ir pieņēmumi par to, “kā vajag” un “kā nevajag”. kā ir “labi rīkoties un kā ir “slikti rīkoties”.

cilvēks, kurš tajā visā ik pa laikam neaplaužas, ir vai nu miris, vai melis. melot sev, protams, ir izvēle, taču ne ilgtermiņa risinājums.

vēlmes

tu kaut ko vēlies. samiedz acis cieši, cieši un sapņo. un iedomājies. un ļoti ceri. un tad tu to saņem. un izrādās, ka ir daudz dažādu aspektu, kas pirms tam nenāca prātā. un tad tu vairs nevēlies vēlēties. un tu to saņem. tu neko nevēlies. taču arī tas izrādās savādāk, kā esi ieplānojis. tu kļūsti par dārzeni. līdzīgi burkānam tu vēro sauli.

un tad tu atkal vēlies. tu vēlies vēlēties. un atkal tas piepildās. un tu atkal vēlies. mazliet jau noguris. mazliet jau rezignēts. 

Saldumi

Nolēmu izmantot kontekstu – pirmslieldienu gavēni – un 40 dienas neēst saldumus. Pirmkārt tāpēc, ka zinu – tos ēdu par daudz. Otrkārt, jo saprotu, ka ne bez iemesla. Treškārt – 40 dienu formāts jau izsenis tiek pielietots dažādās tradīcijās. Ļoti piemērots laika nogrieznis izpētei. Un tā, visu kopsavelkot, sapratu, ka šis ir piemērots brīdis, lai palūkotos, kas slēpjas aiz  saldās atkarības.