Mazās, smalkās lietas

Kopā ar jaunāko meitu skatījāmies vairākas japāņu animācijas filmas. Es neatceros filmu studijas nosaukumu. Es arī šobrīd negribu to meklēt. Kaut kādā ziņā tas nav tik svarīgi. Svarīgi ir tas, ka šīs filmas bija ļoti smalkas.

Piemēram, līst lietus. Un lietus lāses ir vieglākas un smagākas. To krišanai ir ritms. Dinamika. Vai arī cauri koku lapām spīd saule. Vai arī cieņa, ko cilvēki izrāda viens otram, neatkarīgi no vecuma. Distance, ko ievēro, ja nav tuvu pazīstami. Familiaritātes trūkums.

Piemēram, šī filma.

Advertisements

Spēlītes

Vai vispār pastāv izvēle starp ievainojamību un spēlītēm, es sev jautāju, gandrīz skaļi. Mājās neviena nav. Ir visi priekšnosacījumi, lai es neizvairītos.

Ir tik droši spēlēt spēlītes, tā ir tāda komforta zona, ērta, paredzama, bet tajā nekā nav, nekā dzīva, tā ir garlaicīga, tā ir tukša. Un ir tik satraucoši, pat baisi spēlītes nespēlēt; reizēm aiz satraukuma šķiet, ka sirds burtiski izleks laukā pa muti, bet tajā visā ir dzīvība, enerģija, spēks.

Nav jau nekādas izvēles, vai ne. Ir mirušo zona un ir dzīvo zona. It kā vari izvēlēties, bet tā strāva, tā elektrība tik liela, ka reizēm liekas, ka nositīs.

Šodien biju veikalā, laikoju drēbes. Spogulī skatījos uz sevi, uz savu seju, manā sejā kā grāmatā ierakstīts viss, kas ar  mani ir noticis. Tur ir šausmas, tur ir spītība, tur ir sāpes, tur ir norobežošanās. Tur ir “nenāciet man klāt” vaibsti.

Es vēl atceros to periodu, kad mana seja bija daudz atvērtāka, es netiku galā. Es netiku galā ar visādiem tipiem, kas vēlējās iepazīties, ar ubagotājiem, ar bezkauņām, ar donžuāniem. Un, galu galā, trīs gadus es piedzīvoju notikumiem bagātu pasāžu ar manipulatīvu narcisu.

Tagad mana seja ir nobarikādējusies kā dodoties karā.

Un es pati šobrīd arī.

Un.

Ir tik droši.

Un tas arī viss.

Mana pēdējā ievainojamība kulminēja ar tik spēcīgām sāpēm, ka es momentā aizmirsu visu, ko biju gan sev, gan citiem stāstījusi – ka tāpēc jau ir emocijas, lai tās piedzīvotu, to sauc par dzīvi. Ha. Ātri noorientējos un identificēju tuvākos un vienkāršākos bēgšanas (no sevis) ceļus, gluži kā tādā datorspēlē.

To sauc par bezpalīdzību, jā.

Tajā vajagot iegrimt līdz galam, tā saka viedie.

Atdoties.

Labi.

Drosme

Šobrīd pētu drosmi. Lai tas notiktu, eju iekšā bīstamā teritorijā, to raksturo divi atslēgas vārdi – “neveiklība” un “ievainojamība”. Lielākoties esmu centusies no šīm teritorijām izvairīties, protams, atrodot spēcīgus un sev ticamus argumentus, kāpēc. Bet visi  šie argumenti ir meli, protams.

Līdz šim biju slinki turējusies pie uzskata, ka “drosme” ir aktīva parādība, ka tā paģēr rīcību un izlēmību. Šobrīd izskatās, ka tā nebūt nav vienmēr. Izskatās, ka ir situācijas, kurās pasivitāte ir daudz izaicinošāka un grūtāka. Continue reading “Drosme”

Pēkšņi

Tas notika pēkšņi un negaidīti. Meita ienāca pie manis aprunāties par Parmenīdu un viņa tēzēm. Saruna bija patīkami prātu kutinoša, bet emocijas neskaroša. Un tad tas pēkšņi notika. Skumjas kā smags un blīvs plīvurs, nē, kāds plīvurs, kā tīkls tās uzmetās man virsū un vienkārši sagūstīja.

Kad to apjautu, pamanīju, ka iespējamās stratēģijas ir vairākas. Un jā, pamanīju, ka pamanu stratēģijas, protams. Pirmkārt, varu izvairīties, un man pat ir tehniskas iespējas, jo ir jāuzraksta daži ar darbiem saistīti teksti. Otrkārt, varētu apdullināties. Alkoholu tā nopietni nelietoju jau gadiem, bet ir taču arī saldumi vai filmas. Treškārt, varētu sev atļaut pabūt tajā, kas notiek. Continue reading “Pēkšņi”