Ir brīži, kad domu nav. Es eju cauri parkam un to pamanu. Es skatos uz kaķiem un to pamanu. Es pamanu, ka vienīgā doma ir doma par to, ka domu nav.
Ir brīži, kad domas iemet mani atmiņās. Kad es to pamanu, viss iegūst vieglumu. “Atļauj,” es sev saku. Es atļauju un smaguma vairs nav, domu ķēde izdziest pati. Līdz nākamajai reizei, bet mani tas vairs neuztrauc. Vismaz šodien ne.
“Ir tikai šis brīdis, šī diena,” es sev saku, “Skaties uz to, kas uznirst tagad.” Es tā daru un viss kļūst vienlaikus virspusējs un dziļš. Virspusējs, jo es nepiesienu iespaidus, vismaz nepiepūlos, lai tā notiktu. Dziļš, jo pauze vienmēr tāda ir.
Es sev aizvien retāk pārmetu, ka nespēju sevi definēt, nespēju iederēties un piederēt, nespēju identificēties.
Es vingrinos. Ja kaut kas notiek un tas izraisa emociju vai sajūtu viļņus, es vingrinos tajos ienirt, necīnīties, neanalizēt, neatstumt, nebēgt, nemēģināt to kategorizēt un pieradināt.
Es vingrinos atslābināt seju, kad eju pa ielu.
Es vingrinos sajust savu mugurkaulu un iztaisnot to, kad stāvu krustojumā un nogaidu, kamēr iedegsies zaļā gaisma. Ir vairāk kontrolpunkti, kas palīdz to izdarīt. Galva, krūšu kurvis, dibens un vēders. Iedomāties, it kā pie galvas būtu neredzams diedziņš, kas pavelk to uz augšu, “atvērt” krūšu kurvi, “ievilkt” dibenu un vēderu; es protu to visu, tikai laiku pa laikam sev tas ir jāatgādina. Šīs vienkāršās darbības ļoti palīdz – tā ir daudz vieglāk elpot un iet.
Šodien es satiku divus pazīstamus cilvēkus, viņi mani atpazina, mēs sasmaidījāmies.
Foto pexels.com
