Es un COVID 19 krīze

Kaut kādā ziņā man krīze sākās daudz agrāk. Ja ar to saprot ierobežotas iespējas strādāt un pārvietoties. Tas bija 2012. gads, kad es sāku strādāt “no mājām”. Tam bija vairāki iemesli. Taču galvenie – saistīti ar manu (emocionālo) veselību un manu ģimeni – abām meitām.

Pirms tam es strādāju birojos. Lielākoties darbi bija stresaini, taču “es labi tiku galā”. Mani slavēja par lielām darba spējām. Biju vērtīgs darbinieks. Jā, reizēm darbā arī apraudājos, jo man nebija gandrīz nekāda pašsaglabāšanās instinkta attiecībā uz pārstrādāšanos.

Trīs reizes miniet, kas izbaudīja šīs situācijas ēnas pusi. Jā, manas meitas. Mājās es raudāju gandrīz katru vakaru, biju nervoza, bieži kliedzu uz bērniem. Un, lai aina būtu pilnīgāka, lielākoties paralēli pilnas slodzes pamatdarbam (kas realitātē nozīmēja nevis 8, bet bieži vien 10 un vairāk stundas) es darīju arī dažādus papilddarbus. Uztaisīju vakariņas un ķēros klāt – parasti līdz pusnaktij. Citreiz ilgāk. Nesajukt prātā man palīdzēja joga.

Mani 2019. gada spilgtākie notikumi

Mani 2019. gada spilgtākie notikumi. Ar atrunu, ka te var skatīt tikai tos, ar ko vēlos dalīties publiski. Šodien gāju pa ielu, apcerēju dzīvi kā tādu, arī to, ka pēdējos gados esmu bijusi salīdzinoši pasīva un introverta. Taču tad atcerējos vairākus spilgtus notikumus, kuros tomēr pamanījos iesaistīties. Lai iedvesmotu pati sevi (un varbūt vēl kādam varētu būt interesanti), te nu tie ir – apmēram hronoloģiskā secībā.

Privilēģijas

Es esmu priviliģēta, jo

— esmu baltā,
— esmu piedzimusi 20. gadsimta otrajā pusē un šobrīd dzīvoju 21. gadsimtā (higiēna, medicīna, utml.)
— esmu piedzimusi Eiropā
— esmu piedzimusi divu vecāku ģimenē, mani vecāki nav šķīrušies joprojām

gribu

šodien es gribu būt maiga un trausla
valkāt mežģīņu kleitas mežģīņu zeķes un garus mežģīņu cimdus
augstpapēžu kurpes uz galvu reibinošiem papēžiem
uzkrāsot savas skropstas, lai man atkal jautā: “vai tās ir mākslīgas?”, jo tās ir tik garas
garus matus līdz jostas vietai vai varbūt vēl garākus
maigu ādu kā zīdam, čūskai un ledum
gurdu skatienu
gribu pilnīgi visu, ko mūsdienās sievietei gribēt nav trendīgi
un — un tas ir pats galvenais — gribu drosmi tikt galā ar pasaules atbildi
gribu drosmi nespēlēt līdzi
ne uzbrukumiem, ne glaimiem

Tumsa

Es viņus atpazīstu uzreiz. Cilvēkus, kuriem reiz ir pieskāries posts. Savā ziņā tā ir kā tāda iniciācija tumsā. Tie, kurus nežēlība nav skārusi, to nepazīst. Viņu paļāvība cilvēkiem nav salauzta, viņu uzticība pasaulei nav zudusi. Viņu spriedumus necaurstāvo cinisms vai izmisums, vai bailes, vai histērisks pozitīvisms.

Ja tu reiz esi bijis ellē, tu tur arī paliec, viennmēr. Tā es domāju šobrīd. Tu vari iemācīties nebēgt no skaidrās apzināšanās, taču tas nemaina to, kas ir noticis. Vai turpina notikt. Vai – iespējams – vienmēr potenciāli var notikt, jo paterni jau ir izveidojušies, Annuška saulespuķu eļļu jau ir izlējusi.

Es to visu zinu, jo es tur esmu.

Tinder: jā vai nē

Es mēģināju, kādas četras reizes. Vai varbūt piecas, es precīzi neatceros. Aizpagājušajā gadā un pagājušajā gadā. Piereģistrējos, “svaipoju” pa labi un pa kreisi, sarakstījos, vienu reizi aizgāju iedzert kafiju un vienu reizi aizgāju pusdienās. Ā, un vienu reizi iekūlos ļoti nepatīkamā situācijā (bet par to es sīkāk negribu stāstīt; es pat atcerēties to negribu). Rekordilgums spējai “būt aplikācijā”, manuprāt, nebija ilgāks par nedēļu, iespējams, pat īsāks.

Pirms kāda laika es apsvēru iespēju piereģistrēties vēlreiz. Uzinstalēju aplikāciju. Sāku ievadīt datus. Un tad izdzēsu.

Novecošana // Etīdes*

Esmu diezgan pārliecināta, ka par šo tēmu es nepateikšu neko, ko jūs jau nezinātu. Es esmu mazliet nobažījusies, vai, rakstot par to, vispār ir iespējams izvairīties no klišejām. Un tomēr es gribu par to uzrakstīt. Jo tā vienlaicīgi ir ļoti intīma tēma, gan radikāli publiska. Jo to piedzīvo visi. Novecošana.

xxx

Kad man bija apmēram desmit gadi, reiz dzirdēju savu vecāku sarunu. 

“Vai tu dzirdēji, ka Bērziņš esot nomiris?” teica tēvs.

Neatceros, ko atbildēja māte. Bet tas šobrīd pat nebūtu svarīgi. Jo svarīgākais ir nākamais teikums un pārdomas, ko manī tas izraisīja.

“Tik jauns cilvēks,” piebilda tēvs, “ Viņam taču bija tikai četrdesmit.”

“Tik vecs, nav taču brīnums, ka nomira!” ar pārliecību nodomāju es, bet skaļi neko neteicu, “Droši vien nomira no vecuma.”

Šobrīd man ir četrdesmit trīs.