Pagājputni

pagājputni ir dvēseles stāvoklis
vai varbūt drīzāk dvēseles dzīvoklis
sēž manā istabā uz dīvāna trīs dzērvju kāši
tūlīt tūlīt aizlidos
vēl mirkli pacietības

Advertisements

Drosme

Šobrīd pētu drosmi. Lai tas notiktu, eju iekšā bīstamā teritorijā, to raksturo divi atslēgas vārdi – “neveiklība” un “ievainojamība”. Lielākoties esmu centusies no šīm teritorijām izvairīties, protams, atrodot spēcīgus un sev ticamus argumentus, kāpēc. Bet visi  šie argumenti ir meli, protams.

Līdz šim biju slinki turējusies pie uzskata, ka “drosme” ir aktīva parādība, ka tā paģēr rīcību un izlēmību. Šobrīd izskatās, ka tā nebūt nav vienmēr. Izskatās, ka ir situācijas, kurās pasivitāte ir daudz izaicinošāka un grūtāka. Continue reading “Drosme”

Pēkšņi

Tas notika pēkšņi un negaidīti. Meita ienāca pie manis aprunāties par Parmenīdu un viņa tēzēm. Saruna bija patīkami prātu kutinoša, bet emocijas neskaroša. Un tad tas pēkšņi notika. Skumjas kā smags un blīvs plīvurs, nē, kāds plīvurs, kā tīkls tās uzmetās man virsū un vienkārši sagūstīja.

Kad to apjautu, pamanīju, ka iespējamās stratēģijas ir vairākas. Un jā, pamanīju, ka pamanu stratēģijas, protams. Pirmkārt, varu izvairīties, un man pat ir tehniskas iespējas, jo ir jāuzraksta daži ar darbiem saistīti teksti. Otrkārt, varētu apdullināties. Alkoholu tā nopietni nelietoju jau gadiem, bet ir taču arī saldumi vai filmas. Treškārt, varētu sev atļaut pabūt tajā, kas notiek. Continue reading “Pēkšņi”

Tehnoloģiju māte Terēze

Man ir kāda draudzene, kurai ir ļoti noraidoša attieksme pret sociālajiem tīkliem. Šodienas visnotaļ ilgajā telefonsarunā tā bija viena no tēmām, kas izpelnījās mūsu uzmanību. Man daļa no dzīves laika “paiet” sociālajos tīklos – jo daļa no maniem darba pienākumiem ir saistīti ar tiem; bez tam arī tīri privāti man patīk dalīties ar informāciju – gan attēliem, gan tekstiem, gan rakstiem. Tas nozīmē, ka katru dienu vismaz vienu stundu es esmu “tur”. Nereti ilgāk. Savukārt viņa sociālajos tīklos “ieiet” reti – apmēram reizi nedēļā. Uz kādu pusstundu vai pat mazāk.

Šī nebija pirmā reize, kad viņa pateica kaut ko ne pārāk glaimojošu par “sociālajiem tīkliem kā tādiem”. Ne pirmo reizi es ar to saskaros, šī tēma ir pavīdējusi sarunās ar dažādiem cilvēkiem; esmu novērojusi, ka tādos brīžos pamanu sevī nevēlēšanos tēmu turpināt, tādu kā kauna sajūtu. Jo esmu taču viena no tiem, kas “tur sēž”.  Continue reading “Tehnoloģiju māte Terēze”

Stāsts

Un tagad iedomājies — tu esi stāsts. Tevi veido teikumi un vārdu ritms, papīra smarža un ilustrācijas. Es nezinu, varbūt tu esi moderns stāsts un tevi var lejuplādēt telefonā vai datorā, varbūt. Es esmu stāsts grāmatā, kas smaržo pēc vecas bibliotēkas, vairākas lapas ir izplēstas un pazudušas, daļu no ilustrācijām (kas ir grafiski skaistas un melnbaltas) ar vaska krītiņiem ir papildinājis kāds bērns. Grāmatā ir daudz zemsvītras piezīmju, stāsta plūdums vietām neritmisks. Uz labu laimi atšķirot grāmatu, nekad iepriekš nevar zināt, kas atvērsies — precīza un rāma haika, lietišķs satura rādītājs, psihedēlisks feļetons vai brutāla rīme. Ja grāmatu ver lēnām, var redzēt, kā burti saviļņojas un, līdzīgi zivīm, iepeld kādā no lappusēm un tur arī paliek. Uz to brīdi, kamēr uzmanība neaizklīst kur citur. Reizēm naktīs es redzu kā tie spīd — cauri grāmatas muguriņai. Mazi burtu jāņtārpiņi. Spīd un klusiņām dzied.