Trauslums

Apbrīnoju puķes. To ziedlapas ir trauslas, ja ir skarbāks vējš, lietus vai krusa, ne visas izdzīvo. Vai es spēju būt trausla, ja nejūtos drošībā? Es turpinu būt trausla, bet sāku sev melot. Kad skatos vecas fotogrāfijas, nolasu to no savas sejas un ķermeņa sasprindzinājuma.

Būt trauslai un vienlaikus nesasprindzinātai, tas ir izaicinājums. Mans prāts nespēj gūt patvērumu ideoloģiskos saukļos, lai vai kam tie arī nepiederētu. Ja varētu, es vienkārši saliedētos ar kolektīvu, justos pieņemta un droša.

Foto pexels.com

Pauze

Ir brīži, kad domu nav. Es eju cauri parkam un to pamanu. Es skatos uz kaķiem un to pamanu. Es pamanu, ka vienīgā doma ir doma par to, ka domu nav.

Ir brīži, kad domas iemet mani atmiņās. Kad es to pamanu, viss iegūst vieglumu. “Atļauj,” es sev saku. Es atļauju un smaguma vairs nav, domu ķēde izdziest pati. Līdz nākamajai reizei, bet mani tas vairs neuztrauc. Vismaz šodien ne.

“Ir tikai šis brīdis, šī diena,” es sev saku, “Skaties uz to, kas uznirst tagad.” Es tā daru un viss kļūst vienlaikus virspusējs un dziļš. Virspusējs, jo es nepiesienu iespaidus, vismaz nepiepūlos, lai tā notiktu. Dziļš, jo pauze vienmēr tāda ir.

Es sev aizvien retāk pārmetu, ka nespēju sevi definēt, nespēju iederēties un piederēt, nespēju identificēties.

Es vingrinos. Ja kaut kas notiek un tas izraisa emociju vai sajūtu viļņus, es vingrinos tajos ienirt, necīnīties, neanalizēt, neatstumt, nebēgt, nemēģināt to kategorizēt un pieradināt.

Es vingrinos atslābināt seju, kad eju pa ielu.

Es vingrinos sajust savu mugurkaulu un iztaisnot to, kad stāvu krustojumā un nogaidu, kamēr iedegsies zaļā gaisma. Ir vairāk kontrolpunkti, kas palīdz to izdarīt. Galva, krūšu kurvis, dibens un vēders. Iedomāties, it kā pie galvas būtu neredzams diedziņš, kas pavelk to uz augšu, “atvērt” krūšu kurvi, “ievilkt” dibenu un vēderu; es protu to visu, tikai laiku pa laikam sev tas ir jāatgādina. Šīs vienkāršās darbības ļoti palīdz – tā ir daudz vieglāk elpot un iet.

Šodien es satiku divus pazīstamus cilvēkus, viņi mani atpazina, mēs sasmaidījāmies.

Foto pexels.com

Posted in ...

Es un COVID 19 krīze

Kaut kādā ziņā man krīze sākās daudz agrāk. Ja ar to saprot ierobežotas iespējas strādāt un pārvietoties. Tas bija 2012. gads, kad es sāku strādāt “no mājām”. Tam bija vairāki iemesli. Taču galvenie – saistīti ar manu (emocionālo) veselību un manu ģimeni – abām meitām.

Pirms tam es strādāju birojos. Lielākoties darbi bija stresaini, taču “es labi tiku galā”. Mani slavēja par lielām darba spējām. Biju vērtīgs darbinieks. Jā, reizēm darbā arī apraudājos, jo man nebija gandrīz nekāda pašsaglabāšanās instinkta attiecībā uz pārstrādāšanos.

Trīs reizes miniet, kas izbaudīja šīs situācijas ēnas pusi. Jā, manas meitas. Mājās es raudāju gandrīz katru vakaru, biju nervoza, bieži kliedzu uz bērniem. Un, lai aina būtu pilnīgāka, lielākoties paralēli pilnas slodzes pamatdarbam (kas realitātē nozīmēja nevis 8, bet bieži vien 10 un vairāk stundas) es darīju arī dažādus papilddarbus. Uztaisīju vakariņas un ķēros klāt – parasti līdz pusnaktij. Citreiz ilgāk. Nesajukt prātā man palīdzēja joga. Turpināt lasīšanu “Es un COVID 19 krīze”

Mani 2019. gada spilgtākie notikumi

Mani 2019. gada spilgtākie notikumi. Ar atrunu, ka te var skatīt tikai tos, ar ko vēlos dalīties publiski. Šodien gāju pa ielu, apcerēju dzīvi kā tādu, arī to, ka pēdējos gados esmu bijusi salīdzinoši pasīva un introverta. Taču tad atcerējos vairākus spilgtus notikumus, kuros tomēr pamanījos iesaistīties. Lai iedvesmotu pati sevi (un varbūt vēl kādam varētu būt interesanti), te nu tie ir – apmēram hronoloģiskā secībā. Turpināt lasīšanu “Mani 2019. gada spilgtākie notikumi”

gribu

šodien es gribu būt maiga un trausla
valkāt mežģīņu kleitas mežģīņu zeķes un garus mežģīņu cimdus
augstpapēžu kurpes uz galvu reibinošiem papēžiem
uzkrāsot savas skropstas, lai man atkal jautā: “vai tās ir mākslīgas?”, jo tās ir tik garas
garus matus līdz jostas vietai vai varbūt vēl garākus
maigu ādu kā zīdam, čūskai un ledum
gurdu skatienu
gribu pilnīgi visu, ko mūsdienās sievietei gribēt nav trendīgi
un — un tas ir pats galvenais — gribu drosmi tikt galā ar pasaules atbildi
gribu drosmi nespēlēt līdzi
ne uzbrukumiem, ne glaimiem

Tumsa

Es viņus atpazīstu uzreiz. Cilvēkus, kuriem reiz ir pieskāries posts. Savā ziņā tā ir kā tāda iniciācija tumsā. Tie, kurus nežēlība nav skārusi, to nepazīst. Viņu paļāvība cilvēkiem nav salauzta, viņu uzticība pasaulei nav zudusi. Viņu spriedumus necaurstāvo cinisms vai izmisums, vai bailes, vai histērisks pozitīvisms.

Ja tu reiz esi bijis ellē, tu tur arī paliec, viennmēr. Tā es domāju šobrīd. Tu vari iemācīties nebēgt no skaidrās apzināšanās, taču tas nemaina to, kas ir noticis. Vai turpina notikt. Vai – iespējams – vienmēr potenciāli var notikt, jo paterni jau ir izveidojušies, Annuška saulespuķu eļļu jau ir izlējusi.

Es to visu zinu, jo es tur esmu.

Tinder: jā vai nē

Es mēģināju, kādas četras reizes. Vai varbūt piecas, es precīzi neatceros. Aizpagājušajā gadā un pagājušajā gadā. Piereģistrējos, “svaipoju” pa labi un pa kreisi, sarakstījos, vienu reizi aizgāju iedzert kafiju un vienu reizi aizgāju pusdienās. Ā, un vienu reizi iekūlos ļoti nepatīkamā situācijā (bet par to es sīkāk negribu stāstīt; es pat atcerēties to negribu). Rekordilgums spējai “būt aplikācijā”, manuprāt, nebija ilgāks par nedēļu, iespējams, pat īsāks.

Pirms kāda laika es apsvēru iespēju piereģistrēties vēlreiz. Uzinstalēju aplikāciju. Sāku ievadīt datus. Un tad izdzēsu. Turpināt lasīšanu “Tinder: jā vai nē”

Novecošana // Etīdes*

Esmu diezgan pārliecināta, ka par šo tēmu es nepateikšu neko, ko jūs jau nezinātu. Es esmu mazliet nobažījusies, vai, rakstot par to, vispār ir iespējams izvairīties no klišejām. Un tomēr es gribu par to uzrakstīt. Jo tā vienlaicīgi ir ļoti intīma tēma, gan radikāli publiska. Jo to piedzīvo visi. Novecošana.

xxx

Kad man bija apmēram desmit gadi, reiz dzirdēju savu vecāku sarunu. 

“Vai tu dzirdēji, ka Bērziņš esot nomiris?” teica tēvs.

Neatceros, ko atbildēja māte. Bet tas šobrīd pat nebūtu svarīgi. Jo svarīgākais ir nākamais teikums un pārdomas, ko manī tas izraisīja.

“Tik jauns cilvēks,” piebilda tēvs, “ Viņam taču bija tikai četrdesmit.”

“Tik vecs, nav taču brīnums, ka nomira!” ar pārliecību nodomāju es, bet skaļi neko neteicu, “Droši vien nomira no vecuma.”

Šobrīd man ir četrdesmit trīs. Turpināt lasīšanu “Novecošana // Etīdes*”

Draudzeņu būšanas

“Tev par to ir kādreiz jāuzraksta,” viņa teica, kad padalījos, “Tā ir tabu tēma, neviens par to nerunā. Ja runā, tad tikai kā par “nodevību”.”

Es viņai piekrītu. Par attiecību izjukšanu ar draudzeni (NB! neseksuālas attiecības) es arī nekur sociālajos medijos (un medijos vispār) neatceros lasījusi. Bet dinamika taču īpaši neatšķiras no attiecību izjukšanas ar vīrieti. Kaut kādā ziņā. Prieka, tuvības, vilšanās un sāpju ziņā. Taču nav “role models”, vai – kā par to runāt, kā par to sērot, kā “tikt tam pāri”.  Turpināt lasīšanu “Draudzeņu būšanas”