Stāsts

Un tagad iedomājies — tu esi stāsts. Tevi veido teikumi un vārdu ritms, papīra smarža un ilustrācijas. Es nezinu, varbūt tu esi moderns stāsts un tevi var lejuplādēt telefonā vai datorā, varbūt. Es esmu stāsts grāmatā, kas smaržo pēc vecas bibliotēkas, vairākas lapas ir izplēstas un pazudušas, daļu no ilustrācijām (kas ir grafiski skaistas un melnbaltas) ar vaska krītiņiem ir papildinājis kāds bērns. Grāmatā ir daudz zemsvītras piezīmju, stāsta plūdums vietām neritmisks. Uz labu laimi atšķirot grāmatu, nekad iepriekš nevar zināt, kas atvērsies — precīza un rāma haika, lietišķs satura rādītājs, psihedēlisks feļetons vai brutāla rīme. Ja grāmatu ver lēnām, var redzēt, kā burti saviļņojas un, līdzīgi zivīm, iepeld kādā no lappusēm un tur arī paliek. Uz to brīdi, kamēr uzmanība neaizklīst kur citur. Reizēm naktīs es redzu kā tie spīd — cauri grāmatas muguriņai. Mazi burtu jāņtārpiņi. Spīd un klusiņām dzied.

Viens teikums. Vai vairāk.

Viņa atstāja bērnu pie akas spēlēties.  Pēc kāda laika bērns noslīka. Tā kā tas ir viens no Blaumaņa stāstiem, konteksts visiem ir zināms. Iemesls nebija “telpas došana” bērnam. Iemesls bija vēlme bērnu nogalināt.

Viņš (vai arī viņa) spēcīgi parāva bērnu aiz rokas, nogrūžot to zemē. Vardarbība? Ja paliekam šajā teikumā. Bet, ja nākamais teikums ir – lai paglābtu bērnu no viņam virsū braucoša motocikla?

Diezgan ilgu laiku jau apceru to. Ir teikums – kurā it kā uzzinām par notikumu. Un tad ir nākamais. Kas iedod plašāku kontekstu.

Ja zinām tikai pirmo teikumu, tad secinājumi ir citādāki nekā tad, kad zinām arī otru.

Es ļauju

Ko ir patīkami sajust, iedomājoties par kādu? Prieku. Apbrīnu. Vēlēšanos satikt. Vēlēšanos pieskarties. Vēlēšanos parunāties. Vēlēšanos kopā kaut ko pasākt. Vēlmi iepriecināt.

Ko ir nepatīkami sajust, iedomājoties par kādu? Riebumu. Pretīgumu. Dusmas. Vilšanos. Sāpes. Vēlēšanos atriebties. Vēlēšanos sāpināt.

Ko gribas darīt ar patīkamajām sajūtām? Izjust tās ilgāk. Biežāk. Vienmēr! Nepārtraukti!

Ko gribas darīt ar nepatīkamajām sajūtām? Nejust tās, protams. Vai aizstumt tās prom. Izlikties, ka to nav. Iestāstīt to sev. Un citiem. No sākuma jau sev.

Dāvana no pagātnes

Šodien saņēmu virtuālu dāvanu no Lauras Šmidebergas. Sen, sen, tālajā 1996. gadā viņa piedalījās daiļlasīšanas konkursā. Un lasīja vienu no maniem dzejoļiem. Izrādās, viņai ir saglabājusies lapiņa – špikeris – kur šis dzejolis pierakstīts. Lūk.

Post factum teritorija

Es jūtos aizvien mierīgāka. Bet vienlaikus skaidrāk sajūtu savas bailes vai dusmas, kad tās atnāk. Es esmu nosacīti pasīva – daudz esmu viena, lielākoties tiekos tikai, lai risinātu darba lietas. Vai, protams, būtu kopā ar meitām. Kad esmu cilvēkos, es viņus uztveru vienlaikus asi un spēcīgi. Reizēm tas pilnīgi apdullina. Un tad es vēroju, kā mans emocionālais stāvoklis ietekmē manu ķermeņa valodu un žestus – un apvaldu iemācīto impulsu tos vardarbīgi padarīt “atvērtus” un “pozitīvus”. Ja esmu nobijusies, es mācos sev atļaut tā izskatīties. Tas notiek lēnām.

Klusumam ir daudz seju

Klusumam ir daudz seju. Nepateikti vārdi, jo aizturēts sāpju kliedziens. Nepateikti vārdi, jo prieka pilns samulsums. Nepateikti vārdi, jo ir tik labi, ka negribas runāt. Nepateikti vārdi, jo nav iespējams tos atrast. Nepateikti vārdi, jo viņi novīst vēl neizplaukuši.

Nepateikti vārdi, jo vārdu jau tā ir par daudz.

Var viegli sajaukt

Var viegli sajaukt.

Līdzatkarību ar beznosacījumu mīlestību.
Vienaldzību ar līdzsvarotību.
Rūpes ar kontroli.
Čaklumu ar bailēm.
Cietsirdību ar lietišķumu.
Sāpes ar vājumu.
Pieņemšanu ar paviršību.
Pateicību ar glaimiem.

Lai atšķirtu, vajag pauzi. Klusumu. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa.