Var viegli sajaukt

Birkas

, , , , , , , , , , , , , , ,

Var viegli sajaukt.

Līdzatkarību ar beznosacījumu mīlestību.
Vienaldzību ar līdzsvarotību.
Rūpes ar kontroli.
Čaklumu ar bailēm.
Cietsirdību ar lietišķumu.
Sāpes ar vājumu.
Pieņemšanu ar paviršību.
Pateicību ar glaimiem.

Lai atšķirtu, vajag pauzi. Klusumu. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa.

Par pārdabisko un kontroli

Birkas

, , , ,

Jau no bērnības mīlu lasīt. Un ir daži stāsti, kas manī atstājuši koana sajūtu. Koans – tā dzenbudistu tradīcijā ir mīkla, šķietami nezpildāms uzdevums; nesaprotams, ja uz to lūkojas no ierastās perspektīvas. Lieliskums slēpjas tajā, ka mīklu nav iespējams uzminēt, nenotiekot milzu lēcienam uztverē. Blēdīšanās ir neiespējama.

Tātad, stāsti, kas man atstājuši koana sajūtu. Pirmais ir stāsts par Kristu, kurš devās tuksnesī un tika “pakļauts kārdinājumiem”.

Otrais ir brīdinājuma stāsts tiem, kas praktizē jogu vai citas “garīgās prakses” – daudzi guru iesaka neaizrauties ar “īpašajām spējām”, kas noteiktā prakses brīdī var uzrasties. Vienkārši ļaut šīm spējām būt. Nepievērst tām pārāk lielu uzmanību.

Kur tur mīkla? Kas “ļauns” tajā, ja kārdinājumam ļaujas? Turpināt lasīt

“Apzinātība” un “kontrole”

Birkas

, , , ,

Šodien domāju par “apzinātību” un “kontroli”. Vai nav tā, ka ļoti bieži iemesls, kāpēc cilvēkus savaldzina “apzinātības” koncepts (jo tas IR koncepts), patiesībā ir vēlme kontrolēt savu dzīvi?

Pēdējā laikā man šķiet, ka dzīve un kontrole — tās ir nesavietojamas lietas. Es varu piedzīvot, atļaut, būt. Ļaut notikt tam, kas notiek. Paļauties. Atļaut sev nezināt, nesaprast. Pieņemt dzīvi kā mistēriju. Atļaut sev būt vājai, neapzinātai, neperfektai.

Un skalas otrā pusē — tiekšanās uz perfekciju. Vēlme “uzlauzt sistēmu”, “apzināties”.

Es zinu vismaz divus cilvēkus, kurus ir savaldzinājis “apzinātības” koncepts un kas ir gluži apsēsti ar kontroli. Paškontroli un citu kontrolēšanu.

Kaut kas tajā man šķiet zīmīgs.

P.s. He, he, joks ir tajā, ka kontrole nav iespējama. Kad informācija sāk gāzties pāri kā devītais vilnis, viss tajā noslīkst.

Par apzinātību un soli tālāk

Birkas

, , , , ,

Jau labu laiku domāju par “apzinātību”. Tā ir liela kļūdīšanās to uztvert kā “risinājumu”. Kas pēc būtības ir apzināšanās? Spēja pamanīt. Taču tas ir tikai “ceļa sākums”. (Lieku pēdiņas, jo savā ziņā nekāda ceļa jau nav.) Piemēram, cilvēks apzinās, pamana, ka ir dusmīgs, aizvainots. Kas notiek tālāk? Ir iespējami vairāki varianti — noliegums, atriebība, apcere. Ticu, ka ir vēl. Šis otrais solis ir pat vēl svarīgāks par pirmo. Reakcija uz pamanīto. Man ir bijuši posmi dzīvē, kad apzinos, pamanu tik daudz, ka nespēju tikt galā ar milzīgo informācijas apjomu. Nobijos un palīdu zem segas.

Pamanīt — tas ir svētīgi. Taču īstais izaicinājums ir reakcija uz pamanīto.

Pauze

Birkas

Sartrs reiz vienā savā darbā rakstīja par mūziku, par to, ka ir skaņas un ir klusums starp tām. Lai taptu melodija, klusums ir tik pat svarīgs kā skaņas.

Ja neizvairās no savas dzīves, ja “iet iekšā tagadnē”, pieņem to, izdzīvo, var pamanīt, ka ir dažādas intensitātes brīži.

Ir brīži, kas ir emocionāli ļoti intensīvi, piesātināti, aizraujoši. Savā ziņā — skaļi. Un šie brīži mijas ar citiem — daudz klusākiem intensitātes ziņā, savā ziņā it kā blāvākiem. Es saku it kā, jo tā šķiet, ja pavirši uz to paraugās. Ja elpo mierīgi un ļauj dzīvei notikt, un nedzenas pēc adrenalīna, atklājas šo kluso brīžu burvība. Turpināt lasīt

Par neliešiem un labiem cilvēkiem

Birkas

, ,

Viena no manām mīļākajām filmām. Par to, kā viena cilvēka vainas sajūta palīdz atvērties citu cilvēku nelietībai. Pārāk augstas prasības pret sevi iedomātu ideālu vārdā ir taisnais ceļš uz elli. Ja kāds izturas pret mani nelietīgi, es to redzu kā indikatoru, ka mani ir virzījušas iedomas, ne veselais saprāts un adekvāta situācijas uztvere. Lai nelieši varētu rasties, ir nepieciešami “labi cilvēki”, kas atļauj tam notikt.

 

Buda un trīs jautātāji

Birkas

, , , ,

Domāju par kādu stāstu. Reiz dzīvoja Buda. Sēdēja zem koka, apskaidrots bija. Un pie viņa – pēc kārtas, viens pēc otra – reiz atnāca trīs cilvēki. Visi uzdeva vienu un to pašu jautājumu: “Vai Dievs ir?” Un Buda vienam atbildēja apstiprinoši, otram noliedzoši, trešajam neatbildēja neko.

Un kad klātesošais māceklis gribēja tikt skaidrībā, kāpēc tik dažādas, tik pretējas atbildes tika sniegtas, Budas savā atbildē norādīja, ka vadījies no katra jautātāja tā brīža iekšējā stāvokļa. Viens bija pārāk iegrimis šaubās, otrs – pārāk iestrēdzis savās idejās par patiesību, savukārt trešais bija ļoti tuvu patiesai atskārsmei. Un ar to kopā Buda klusēja. Un šis klusums bija radošs. Turpināt lasīt

Skaņas

Birkas

, , ,

2015. gada rudenī pie manis atnāca šīs skaņas.

Kad man bija padsmit gadu, kad biju apjukusi vai skumja, bieži spēlēju klavieres. Tās man palīdzēja nonākt un būt ļoti īpašā stāvoklī – ļoti smalkā un dzidrā. Tur nav nekā no apjukuma, bailēm vai dusmām. Tur ir pilnīga tagadne un vieglums.

Ilgus gadus klavieres nespēlēju gandrīz vispār. Pēdējos pāris gadus palēnām, ļoti palēnām sāku pie tā atgriezties.

Apvainošanās

Birkas

, , ,

Visu mūžu esmu ar to slimojusi. Ar apvainošanos. Zinu katru centimetru, kā izskatās tur iekšā. Tajā telpā, kur nonāk cilvēks, kurš apvainojas. Grūti man ir bijis, taču arī šķirties no šādiem stāvokļiem negribējās – ieguvumu tomēr daudz. Prāts aizņemts, pati nozīmīga. Taču nogurdinoši. Un tad dzīve man uzdāvināja iespēju savu apvainošanos mazināt.

Vienkārši iepazinos ar cilvēku, kurš apvainojas vēl vairāk kā es. Vai apmēram tik pat daudz. Ej nu izmēri precīzi. Turpināt lasīt