Man ir kāda draudzene, kurai ir ļoti noraidoša attieksme pret sociālajiem tīkliem. Šodienas visnotaļ ilgajā telefonsarunā tā bija viena no tēmām, kas izpelnījās mūsu uzmanību. Man daļa no dzīves laika “paiet” sociālajos tīklos – jo daļa no maniem darba pienākumiem ir saistīti ar tiem; bez tam arī tīri privāti man patīk dalīties ar informāciju – gan attēliem, gan tekstiem, gan rakstiem. Tas nozīmē, ka katru dienu vismaz vienu stundu es esmu “tur”. Nereti ilgāk. Savukārt viņa sociālajos tīklos “ieiet” reti – apmēram reizi nedēļā. Uz kādu pusstundu vai pat mazāk.
Šī nebija pirmā reize, kad viņa pateica kaut ko ne pārāk glaimojošu par “sociālajiem tīkliem kā tādiem”. Ne pirmo reizi es ar to saskaros, šī tēma ir pavīdējusi sarunās ar dažādiem cilvēkiem; esmu novērojusi, ka tādos brīžos pamanu sevī nevēlēšanos tēmu turpināt, tādu kā kauna sajūtu. Jo esmu taču viena no tiem, kas “tur sēž”. Continue reading “Tehnoloģiju māte Terēze”
