par visu, kas atnāk
Jā, jā, jā, jā, jā – ja nav paradoksa, tad kaut kas “nav tīrs”. Patiesība ir paradoksāla, tā vienkārši ir, jo mūsu skatījums ir ierobežots. Tāpēc arī tūdaļ, kā pamainām leņķi, izgaismojas cits zīmējums un tas nevienmēr jēdzīgi saliekas kopā ar iepriekšējo – jo kopainas vēl nav, tā vēl nav saskatīta.
Esmu priecīga par šo atziņu. Continue reading “Disonanse”
Ir dažādi veidi, kā uzlabot savu dzīvi. Var, piemēram, regulāri vingrot – samērīgi un saprātīgi. Var ēst tā, lai tas būtu gan veselīgi, gan garšīgi. Var mērķtiecīgi pieredzēt notikumus, kas iepriecina — doties uz koncertu, kas rezonē, uz teātri, uz filmu.
Ar to visu jau es nodarbojos labu laiku. Tā es mēģinu līdzsvarot to dziļo sāpi, kas ir manī — kas atradusi mājvietu mana fiziskā – emocionālā – mentālā ķermeņa visumā un laiku pa laikam izverd sevi. Kā vulkāns, vienmēr negaidīta un vienmēr postoša. Continue reading “Nomierina”
Šonakt domāju, kāpēc mani tā piesaista kontaktimprovizācija, kāpēc jūtu tik dziļu sirsnību pret cilvēkiem, ar ko man ir bijis fizisks kontakts kontaktimprovizācijas nodarbībās un jam’os, un kustību performancēs, un kustību meistarklasēs vai darbnīcās. Tāpēc, ka ķermenis nemelo. Continue reading “Es ticu ķermenim”
“Vienkārši būt” patiesībā ir ļoti grūti – vismaz man. Jo, kad nevis “vienkārši esmu”, bet “kaut ko (vēlams, manā izpratnē “noderīgu”) daru, mans uzmanības fokuss ir vērsts uz darāmo. Manis it kā gluži dabiski nav, es esmu darīšanas procesa sastāvdaļa.
Bet, kad es “vienkārši esmu”, man nākas ar diezgan daudz ko konfrontēties. Piemēram, ar citu uzmanību. Tā mēdz būt dažāda – sākot no ļoti nelabvēlīgas līdz ļoti labvēlīgai. Tā vienkārši eksistē – kā “lieta par sevi”. Man ir ļoti grūti to “uztvert neitrāli’. Jo katra no šīm uzmanībām pretendē uz “manis definēšanu”. Ir ļoti grūti to vienkārši neitrāli uztvert un “palaist”. Ir ļoti viegli inficēt sevi ar kārtējo stāstu un “sākt domāt” jau esot iestrēgušai konkrētajā identitātes telpā. Continue reading “Vienkārši (sarežģīti) būt”
Sociāli akceptēta iespēja (vismaz) dažas dienas pabūt klusumā, neatbildot ne uz telefona zvaniem, ne īsziņām, ne epastiem; nesarunāšanās – tas bija tieši tas, pēc kā es ilgojos. Un tam visam vēl pieplusojiet nekādas rūpes ne par vienu – kāds cits uztaisa ēst (un ļoti labi), pamodina, saplāno dienu, iedod brīvu laiku, lai es varētu nopeldēties, pastaigāties, pasauļoties, pavērot kokus un mārītes. Vienīgais, kas jādara – jāraksta, jāraksta un jāraksta. Un jāpiedalās performances radīšanā un rādīšanā.
Ideāli. Continue reading “Rakstīšanas palēnināšanas retrīts”
es esmu sniegs, kas tikko uzsnidzis un es esmu skaņa, kas rodas, pirkstiem sitoties pret datora tastatūru
es esmu vakar izmazgātā un pa nakti izžuvusī baltā veļa un es esmu loga atspīdums stiklā, kas gleznai priekšā
es esmu nenolobīts greipfrūts, kas stāv uz galda un pirms nedēļas lasīt iesākta grāmata
es esmu telefona zvans un mazliet nosalušas čības
es esmu auksta grīda vannasistabā un es esmu putekļu vērpete uz gaišās lamināta grīdas
es esmu mazliet par garu izauguši roku pirkstu nagi un saule, kas pārgaismo datora ekrānu
es esmu nogurusi mugura un smaids, kas iegūlies vaigos
es esmu šī diena, šī māja, šis laiks un šī vieta
es esmu soļi no virtuves
Vardarbība. Tik novalkāts vārds. Līdzīgi kā ilgtspēja, demokrātija un kapacitāte. Cilvēktiesības, pilsoniskā apziņa un klimata pārmaiņas.
Es daudz domāju par šo vārdu. Pēdējā laikā.
Un par to, kā tas lielākoties tiek lietots “publiskajā telpā”, saukšu to tā.
Bija “sistēmas bērnu” skandāls. Un pēc tam riešanās sociālajos tīklos par “Stambulas konvenciju.”
Stāsts bija vienkāršs un skaidrs. Pirmajā gadījumā sliktā sistēma darīja pāri bērniem. Otrā gadījumā sliktie vīrieši dara pāri sievietēm. Es apzinos, ka vulgarizēju. Continue reading “Vardarbība”
