Es ļauju

Ko ir patīkami sajust, iedomājoties par kādu? Prieku. Apbrīnu. Vēlēšanos satikt. Vēlēšanos pieskarties. Vēlēšanos parunāties. Vēlēšanos kopā kaut ko pasākt. Vēlmi iepriecināt.

Ko ir nepatīkami sajust, iedomājoties par kādu? Riebumu. Pretīgumu. Dusmas. Vilšanos. Sāpes. Vēlēšanos atriebties. Vēlēšanos sāpināt.

Ko gribas darīt ar patīkamajām sajūtām? Izjust tās ilgāk. Biežāk. Vienmēr! Nepārtraukti!

Ko gribas darīt ar nepatīkamajām sajūtām? Nejust tās, protams. Vai aizstumt tās prom. Izlikties, ka to nav. Iestāstīt to sev. Un citiem. No sākuma jau sev. Turpināt lasīšanu “Es ļauju”

Post factum teritorija

Es jūtos aizvien mierīgāka. Bet vienlaikus skaidrāk sajūtu savas bailes vai dusmas, kad tās atnāk. Es esmu nosacīti pasīva – daudz esmu viena, lielākoties tiekos tikai, lai risinātu darba lietas. Vai, protams, būtu kopā ar meitām. Kad esmu cilvēkos, es viņus uztveru vienlaikus asi un spēcīgi. Reizēm tas pilnīgi apdullina. Un tad es vēroju, kā mans emocionālais stāvoklis ietekmē manu ķermeņa valodu un žestus – un apvaldu iemācīto impulsu tos vardarbīgi padarīt “atvērtus” un “pozitīvus”. Ja esmu nobijusies, es mācos sev atļaut tā izskatīties. Tas notiek lēnām. Turpināt lasīšanu “Post factum teritorija”

Var viegli sajaukt

Var viegli sajaukt.

Līdzatkarību ar beznosacījumu mīlestību.
Vienaldzību ar līdzsvarotību.
Rūpes ar kontroli.
Čaklumu ar bailēm.
Cietsirdību ar lietišķumu.
Sāpes ar vājumu.
Pieņemšanu ar paviršību.
Pateicību ar glaimiem.

Lai atšķirtu, vajag pauzi. Klusumu. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa.

Par pārdabisko un kontroli

Jau no bērnības mīlu lasīt. Un ir daži stāsti, kas manī atstājuši koana sajūtu. Koans – tā dzenbudistu tradīcijā ir mīkla, šķietami nezpildāms uzdevums; nesaprotams, ja uz to lūkojas no ierastās perspektīvas. Lieliskums slēpjas tajā, ka mīklu nav iespējams uzminēt, nenotiekot milzu lēcienam uztverē. Blēdīšanās ir neiespējama.

Tātad, stāsti, kas man atstājuši koana sajūtu. Pirmais ir stāsts par Kristu, kurš devās tuksnesī un tika “pakļauts kārdinājumiem”.

Otrais ir brīdinājuma stāsts tiem, kas praktizē jogu vai citas “garīgās prakses” – daudzi guru iesaka neaizrauties ar “īpašajām spējām”, kas noteiktā prakses brīdī var uzrasties. Vienkārši ļaut šīm spējām būt. Nepievērst tām pārāk lielu uzmanību.

Kur tur mīkla? Kas “ļauns” tajā, ja kārdinājumam ļaujas? Turpināt lasīšanu “Par pārdabisko un kontroli”

“Apzinātība” un “kontrole”

Šodien domāju par “apzinātību” un “kontroli”. Vai nav tā, ka ļoti bieži iemesls, kāpēc cilvēkus savaldzina “apzinātības” koncepts (jo tas IR koncepts), patiesībā ir vēlme kontrolēt savu dzīvi?

Pēdējā laikā man šķiet, ka dzīve un kontrole — tās ir nesavietojamas lietas. Es varu piedzīvot, atļaut, būt. Ļaut notikt tam, kas notiek. Paļauties. Atļaut sev nezināt, nesaprast. Pieņemt dzīvi kā mistēriju. Atļaut sev būt vājai, neapzinātai, neperfektai.

Un skalas otrā pusē — tiekšanās uz perfekciju. Vēlme “uzlauzt sistēmu”, “apzināties”.

Es zinu vismaz divus cilvēkus, kurus ir savaldzinājis “apzinātības” koncepts un kas ir gluži apsēsti ar kontroli. Paškontroli un citu kontrolēšanu.

Kaut kas tajā man šķiet zīmīgs.

P.s. He, he, joks ir tajā, ka kontrole nav iespējama. Kad informācija sāk gāzties pāri kā devītais vilnis, viss tajā noslīkst.