Birkas

Pērnā gada nogalē pieteicos  Kundalini jogas skolotāju apmācībai. Domāju to darīt jau gadu iepriekš (apmācības kurss ir gadu ilgs), taču latviski cibiņiskā stilā sabijos (“ko nu es” un tādā garā).

Rudenī saņēmos, pieteicos. Iemesli  – kā jau parasti – bija vairāki. Lai gan man jau vairākus gadus ir stipras aizdomas, ka argumentāciju mēs varam “pievilkt” jeb kam. Un sastrukturēt to atbilstoši sava paša prāta statusam un tā brīža mērķauditorijas ekspektācijām. Galvenais ir “klikšķis” – un tas vai nu ir, vai nav.

Tātad – klikšķis bija nobriedis. Tiesa, decembrī es atkal sāku šaubīties. Šaubījos vismaz nedēļas 3, taču galu galā tomēr nolēmu par labu lēmumam “iesaistīties” un “pieņemt izaicinājumu”, jo –

1) nu nebija man nekādas dižas pieredzes Kundalini jogā (vien + / – 4as nodarbības apmeklētas),

2) turēju sevi aizdomās par “sadomāšanos” (jo “skolotājs”  – tā tomēr ir ambīcija),

3) lielāka saskare līdz ar to – izpratne – man bija par hatha jogu (nu, cik nu tā var būt 4+ gadu pazīšanās laikā).

Tomēr “teicu jā”, jo

1) runāju ar vairākiem cilvēkiem, kas mācījās pirmajā grupā – viņu atbildes + acīmredzamās pārmaiņas bija ļoti spēcīgs arguments,

2) “solījums”, ka “Kundalini joga ir grūta” – vēl viens arguments; neticu vieglam un ātram “rezultātam”,

3)  mans ahilleja papēdis jau no mazotnes ir manas emocijas – tās ir spēcīgas un to pārmaiņas – ne vienmēr prognozējamas; labilitāte šajā jomā spēcīgi ir ietekmējusi manu dzīvi, un man tas nepatīk,

4) man patika šī konkrētā apmācību kursa kompatums, struktūra + es biju saņēmusi labas rekomendācijas no cilvēkiem, kam uzticos.

Šajā nedēļas nogalē būs nodarbību otrā sesija. Janvārī bija pirmā. Mācību programma ir izveidota gada garumā, taja ietilpst viena nedēļas nogale intensīvas prakses & teorijas (frekvence: reizi mēnesī), noteikta skaita nodarbību apmeklēšana, noteikta skaita nodarbību vadīšana grupas biedriem, definētu ētisko principu ievērošana, praktiskais un mutiskais eksāmens. Plus regulāra praktizēšana.

Viegli nav – taču uz to es nemaz necerēju. :) Toties – no otras puses – jau tagad varu apstiprināt, ka šīs jogas iedarbība patiešām ir spēcīga – ja to praktizē atbilstoši tradīcijai.

Mana jaunākā versija – kāpēc “joga mani padara tik laimīgu” – ir šāda: “laimīgs” vai “nelaimīgs” stāvoklis nav “dabā pastāvošs” – resp., to mēs nevaram ieraudzīt mežā, kur aug koki, noķert gaisā, aptaustīt, pasmaržot. Tam nav formas, nav apveida, nav garšas, nav smaržas – nav citu līdzīgu parametru.

Taču, no otras puses – ja “nelaimīguma sajūta” kādam no mums ir, pārāk vieglprātīgi ir apgalvot, ka “tā ir tikai tāda iedoma”, jo tā būtiski ietekmē cilvēka uztveri + attieksmi pret lietām.

Es domāju, ka līdzība ar mākoņiem ir diezgan precīza. Jo parāda ideju, ka saule eksistē jebkurā gadījumā – neatkarīgi no tā, vai mākoņi to aizsedz vai neaizsedz.

Joga ir tā, kas spēcina mūs (skatoties kompleksi: gan prātu, gan ķermeni), lai mēs spētu “izturēt” šo “sauli”. “Nesagatavots” cilvēks var “apdegt” (zaudēt prāta līdzsvaru (slengā saka – “aizpeldēt” vai “aiziet pa pieskari”, vai “aizbrauc jumts”; vai fiziski sevi savainot)), jo enerģijas, kas potenciāli var “plūst cilvēkam cauri”, ir ļoti stipras. Tāpēc ir nepieciešama gan regulāra vingrināšanās, gan noteikta diēta, gan noteiktu principu ievērošana – tas viss harmonizē (pēc analoģijas ar klavieru skaņošanu) cilvēku ar  “enerģiju” (saukšu to tā), kas ir gaiša un spēcīga; kas ir neatkarīga no mums – kas ir objektīvi pastāvoša.

Tās ir manas pārdomas šobrīd. Ļoti privātas pārdomas un balstītas uz ļoti privātu pieredzi. Gribēju dalīties, jo ilgus gadus esmu cietusi no “mākoņu” pārbagātības un esmu laimīga, ka eksistē veids, kā tos kliedēt (nezaudējot spriestspēju, uzlabojot fizisko veselību un stiprinot emocionālo līdzsvaru).