Birkas

Nosaukumu es, saprotams, esmu aizņēmusies – no Milana Kundera tāda paša nosaukuma romāna. Grāmatu vienubrīd es lasīju tik bieži, ka tā šobrīd izskatās diezgan nožēlojami – mīkstais iesējums, ko var gribēt. Pēdējā laikā daudz domāju par to, kā iedresēta laika strukturēšana glābj mūs no mūsu ēnainajiem kaktiem, no mūsu bailēm, no nelāgām atmiņām.

Stāsti par cilvēkiem, kas nezina, kur likties, kad zaudējuši darbu*. Stāsti par pensionāriem,  kas smagi saslimst vai pat nomirst drīz vien pēc pensionēšanās. Stāsti pa cilvēkiem, kam “tā vien niez rokas pēc darba” atvaļinājuma pēdējās dienās. Urrā, atpakaļ pie darba!!!

Daudz domāju arī par latviešu mitoloģijā  – it īpaši mūsdienu mitoloģijā – tik daudz slavēto “darba tikumu”. Darbs  = labi.

Un  domāju es par visu šo būšanu ēnas pusi.

Par darbošanos, par ņemšanos kā par bēgšanu no sevis. Kā veidu, kā izvairīties no sevis un pasaules ieraudzīšanas. Par darbošanos kā apreibināšanos. Par darbošanos, ņemšanos un pārstrādāšanos kā lielisku veidu, kā nošaut tik daudzus zaķus:

1) tikumīga cilvēka reputācija (darbs= labi)

2) kušš, lieciet man mieru, par to es nevaru domāt – jāstrādā!!!

3) ko jūs no manis gribat, es taču esmu tik noguris…daudz darba!!!

…ir jau vēl, vai ne.

Ēst cilvēkam vajag,  apģēbties un jumtu virs galvas arī – es piekrītu. Par to nav runa.  Tas, par ko es te prātoju, ir kas cits. Man ir aizdomas, ka pārmēru cītīga ņemšanās liecina par nemieru, nelīdzsvarotību un bailēm.  Nevis par čaklumu, tikumu un citām tik pat skaistām fīčām.

*šoreiz nerunāšu par  šo situāciju ekonomisko aspektu