Birkas

, , , ,

Nav tā, ka man bija viegli tā uzreiz  pieņemt, ka domas  – tas nav gluži tas pats, kas es. Citiem vārdiem, Dekarts bija mani inficējis. Lai arī toreiz, kad pirmo reizi lasīju viņa slaveno frāzi, tā mani mulsināja. Ja “domāju, tātad esmu”, kas notiek brīžos, kad nedomāju? 

Spēcīgu emocionālu satricinājumu brīžos, spēcīgu sāpju vai ciešanu brīžos domu nav. Vismaz man.

Palēnām atļaujot pieņemt sev to, ko redzu, pasaule kļūst aizvien brīnumaināka. Kad vēroju, kā domas iznirst it kā no Tarkovska
“Solaris” redzamā okeāna, kā tās nāk, aprij mani un aiziet. Kā citas griežas un virpuļo ap mani. Kā citas saspiež mani kā spīlēs, nelaiž vaļā un moka. Kā citas, līdzīgi vāram ziedam, sāk plaukt un  – ne vienmēr uzplaukst.

Ir domas, kas mani apkauno. Ir domas, kas mani sajūsmina. Ir domas, kas ir ļaunas, nežēlīgas un baisas. Es mācos tām nepieķerties. Šis process atgādina ceļojumu caur ūdenszālēm. Viegli ir sapīties, iestrēgt un noslīkt. Vienīgais, kā atsvabināties, ir ļaut tām iet. Pieņemt zināšanai vēstījumu, ko tās man saka, un ļaut iet.

Citādāk ir viegli nonākt vietā, ko nereti apraksta pasakās un mītos – stāstos par akmens cilvēkiem. Vai aizmigušām karaļvalstīm. Tie ir cilvēki, kas iestrēguši. Kas noticējuši Dekartam.