Birkas

, , , ,

Šodien pamodos vēlu – ap vienpadsmitiem.  Iegāju dušā. No sākuma siltā, tad aukstā. Pabaroju kaķi. Atklāju, ko viena no puķēm ir gandrīz pagalam. Un kā reiz viena no tām, ko kaimiņiene, aizbraucot uz ASV, lūdza mani pieskatīt. Nepatīk tai puķei pie manis. Cerams, ka līdz septembrim atžirgs – jau trešo reizi mainīju tai novietojumu. Šoreiz uzliku uz virtuves palodzes.

Pēc tam ieliku veļasmašīnā mazgāties gultasveļu. Apēdu deviņas arbūza šķēles. Pusi no jogurta – kopā ar vīģu ievārījumu. Parunāju pa telefonu ar savu jaunāko meitu.

Tad izžāvu veļu un devos uz vilcienu – nolēmu apmeklēt jūru. Lielupē izkāpu. Gāju cauri mežam. Bija kluss, kluss. Noklāju zaļu palagu gandrīz pie pašas jūras. Uzvilku baltu peldkostīmu. Pabeidzu lasīt vakar iesākto grāmatu “Uzvedības noteikumi skaistām meitenēm”, autors ir Aleksandrs Makkols Smits, burvīgs stāstnieks. Grāmatas darbība norisinās kādā no Āfrikas valstīm, Bostvānā.

Tad ieliku grāmatu somā un sāku vērot jūru. Tā bija gaiši zila.  Debesis bija pelēkas, un saule slēpās aiz mākoņiem. Kamēr es vēroju jūru, vējš mākoņus aizdzina. Es nolīdzināju smiltis sev līdzās un zīmēju ar nelielu koka gabalu. Puķes, abstraktas figūras un acis. Sapratu, ka nebiju zīmējusi smiltīs jau sen. Kopā ar bērniem – varbūt pirms dažiem gadiem. Esot viena – tikai bērnībā. Šī atskārsme lika man justies laimīgai.

Es palūdzu, lai vīrietis, kas stāvējā krastā un gaidīja savu sievu (vai draudzeni?) iznākam no jūras, pieskata manas mantas, un iebridu jūrā. Cauri ūdenim varēja redzēt smiltis. Tās bija tieši tādas, kā man patīk – ar viegli viļņainu reljefu. Ūdens bija vēss.