Birkas

, , , , , , , , , ,

Šodien es pēkšņi apjautu, kāpēc iekāri dēvē par grēku. Jo tā ir nesātīga. Līdzīgi kā ūdens ir slapjš un uguns – karsta, iekāre ir nesātīga.

Tāpēc vēlmes tā piesien.  Iesākumā ir ziņkāre. Tad baudas saldums – vienalga, vai tas būtu gards ēdiens, reibuma vieglums, glāstu aizmiršanās. Un tad vēlmes sāk čukstēt: “Tu redzēji, cik tas ir lieliski… tā taču ir īstā dzīve…tev nekas nav jādara, tikai vēlies, atslābinies un iegrimsti…”

Nesātība. Alkatība. Tās ir lamatas, no kurām tik grūti izvairīties.  Savukārt otrā pusē – bailes. Bailes mēģināt, bailes uzzināt. Scilla un Haribda.

Ik pa laikam es domāju, cik tas būtu lieliski, ja kopā ar vecumu atnāktu arī rāmums un viedums. Un ik pa laikam mani pārņem šausmas, iedomājoties, ka tā nebūs.

Esmu mēģinājusi vēlmju karuseli nomākt ar nogurumu. Daudz strādāt, fiziski un garīgi, lai vakarā bezspēkā aizmigtu dziļā miegā. Tas palīdz. Diemžēl šādai rīcībai ir diezgan nelāgs blakus efekts: tā izsmeļ un tuvina nāvei gluži burtiski. Trūkst spēka un trūkst prieka.

Ik reiz, kad atgūstu spēkus, atkal no jauna tieku konfrontēta ar vēlmju asumu. Ar ātrumu, kā tās īstenojas; no momenta, kad spēcīgi tās iedomājos līdz brīdim, kad vēlmes piepildās, reizēm paiet pavisam niecīgs laika sprīdis. Tas mulsina un biedē.

Dažas no vēlmēm es turu rokas stiepiena attālumā un nelaižu sev tuvāk. Aiz bailēm no savas alkatības. Vai dēļ zināšanām par šo vēlmju piepildīšanas nelāgajām sekām.

Reizēm es domāju, vai aiz manas pieticības neslēpjas dziļa augstprātība.  Un aiz atturības – bailes.

Esmu sapratusi, ka rāmums un miers nav tas pats, kas bezspēks un apātija. Rāmums ir saistīts ar spēju redzēt skaidri. Apātija ir miršana un gļēvums.

Tikai nezinu, kā man sanāks. Katru reizi, kad sapriecājos kā bērns, ka esmu kļuvusi gudrāka, manas esošās, taču ne vienmēr apzinātās vēlmes izritinās kā čūskas no tumsas un aizvelk mani sev līdzi.

Tik daudz slēptas godkāres, tik daudz dusmu un ārišķības. Katru reizi, kad ieraugu to, mani pārņem vienlaikus kauns un atvieglojums. Kauns, jo iedomu tēls nesaskan ar realitāti. Atvieglojums, jo patiesība vienmēr atbrīvo.

Tiekšanās pēc vienkāršības un klusuma un alkas pēc skaistumu, komforta un baudas, atzīšanas un notikuma virpuļa – reizēm man liekas, ka šī pretruna mani pārraus pušu. Tik dažādas enerģijas. Tik nogurdinoša un nebeidzama izvēle. Tik nesātīga vēlme nonākt tur, kur es neesmu. Tik apkaunojoša nespēja vienkārši būt.