Sāpes

Šodien atcerējos, ko nozīmē vārds “sāpes”. Tieši dēļ nevēlēšanās piedzīvot sāpes cilvēks var atteikties no ļoti daudz kā. Var minimizēt visu. Var atteikties no visa.

Atsakoties, galvā un ķermenī ieplūst vieglums. Sāpes aiziet. Ardievu sāpes, es darīšu daudz, lai jūs nesatiktu. Vismaz kādu laiku.

Advertisements

Iesaistīšanās

Laiku pa  laikam domāju par “iesaistīšanos”. “Neiesaistīšanās”, “iesaistīšanās” – ko tas īsti nozīmē? Reizēm, kad stāstu kādu stāstu par pagātni (tas ir stāsts, jau gatavs naratīvs, jo pagātne jau ir aizgājusi un atstājusi vien pēdas – stāstu), man saka, ka stāstu to tā, it kā nebūtu šajā stāstā iesaistīta. Visbiežāk tas ir tad, ja stāsts ir tāds jaudīgāks. Ja tajā ir iepīta nāve, greizsirdība, ciešanas, liela veiksme, neparasta sagadīšanās un tādā garā. Turpināt lasīšanu Iesaistīšanās

Nemiers

Nolīdzināt nemieru – tas ir viss, kas nepieciešams. It kā tāds nieks. Taču, jo dziļāk iet, jo lielāki pūķi baisuļi skatās pretī. Katru reizi, kad monstri un dēmoni izšķīst gaismas putekļos, kādu brīdi ir miers. Līdz paveras nākošais līmenis ar jau citiem zvēriem. Kā viedi stāsta pasakas, pūķus nevar nobeigt, tiem nocērtot galvas, jo tad vietā izaug trīs citas. Vai deviņas citas.

Viņu dzīvība ir olā. Tas nozīmē, ka viņus var iznīcināt tikai tad, ja nokāpj pagātnē un vēlreiz satiek. Ne velti izpratni dēvē par gaismu. Jo tikai gaismā viņi izšķīst.  Vēlreiz satikti un vēlreiz ieraudzīti; cīņā, jo viņi nekad nepadodas uzreiz.