Birkas

,

Ja atmetu visu, ko esmu par skumjām lasījusi vai dzirdējusi, un vienkārši iegremdējos savās sajūtās…kas tad ir tas, ko redzu?

Pirmais, kas noformulējas, ir tāds nenoteikts nemiers. Īsti nevar saprast, kur tas lokalizējas; nē, nav tiesa…tas ir galvā. Ņurd kā tūkstošiem bišu. Spontāna vēlme pielikt rokas pie pieres un saspiest to.

Otrs – trula sāpe sirds apvidū. Īsti nevar saprast, kāpēc sāp un par ko. Vienkārši sāp.

Bites galvā un sāpes sirdī veido klusu, bet mokošu fona troksni. Tas drīzāk ir sajūtams, kā dzirdams.

Nākošais ir liels kārdinājums to pārmākt ar lielāku troksni. Humora šovs, komēdija, sekss, našķi…reizēm līdz, reizēm sāpes tikai padziļinās.

Kad to visu vēroju, redzu, ka mana uztvere skumju laikā ir traucēta, viss tiek skatīts it kā cauri miglai. Visu pasliktina atmiņas, ka tā jau reiz ir bijis. Un ka tā ir atkal. Un būs  – droši vien – ik pa laikam līdz pat mūža galam.

Viss, ko es varu izdarīt – vērot to un izturēt. Nepieķerties sajūtai, neuztvert to personiski. Grūti.

Taču tas ir vienīgais veids, kā apzināties, kas ar mani (to būtni, kas te šoreiz piedzimusi) notiek.