Birkas

, , , , , , ,

Laiku pa  laikam domāju par “iesaistīšanos”. “Neiesaistīšanās”, “iesaistīšanās” – ko tas īsti nozīmē? Reizēm, kad stāstu kādu stāstu par pagātni (tas ir stāsts, jau gatavs naratīvs, jo pagātne jau ir aizgājusi un atstājusi vien pēdas – stāstu), man saka, ka stāstu to tā, it kā nebūtu šajā stāstā iesaistīta. Visbiežāk tas ir tad, ja stāsts ir tāds jaudīgāks. Ja tajā ir iepīta nāve, greizsirdība, ciešanas, liela veiksme, neparasta sagadīšanās un tādā garā.

Kā likums, vienmēr šāds komentārs mani samulsina. Jo parasti tieši šie stāsti ir tādi, kuru norises laikā esmu bijusi iesaistīta ne pa jokam. Ar to saprotot visai spēcīgu emocionālu piesaisti – samulsumu, bailes, dusmas, prieku, bēdas un tamlīdzīgi.

Un vēl neparastāk ir tad, ja man norāda uz manu “neiesaistību” brīžos, kad jūtos visnotaļ iesaistīta. Secinu: cilvēkiem ir savas ekspektācijas, jau gatavas shēmas, kā kādi stāsti būtu jāstāsta vai kā būtu jāuzvedās noteiktā situācijā. Piemēram, kad nomira viens no maniem klases biedriem, pirms iešanas uz bērēm man uznāca smieklu lēkme. Smiekli īpaši neatšķiras no asarām, abas izpausmes liecina par emocionālas nelīdzsvarotības brīdi.

Kad “iesaistos” – rīkojos spontāni, saku, ko domāju – tad nereti dzirdu, ka tas ir “jocīgi”, “dīvaini” vai “stulbi”.

Atvieglojums ir tas, ka, paliekot vecākai (vai arī meditācijas dēļ? ei nu sazini), mazāk svarīgs kļūst apkārtējo novērtējums. Mazinās vēlme atbilst citu gaidām un priekšstatiem.  Ir vairāk drosmes ieklausīties sevī, rīkoties saskaņā ar to, kā patīk vai kas liekas svarīgs tieši man. Galu galā tā ir tieši mana dzīve. Un kāda man daļa, ja tā neatbilst shēmai.