Birkas

, ,

Tu pieej pie tādas spīdīgas plaknes un redzi – kāds raugās tev pretī. Acis raugās pētoši, vaibsti ir mazliet saspringti. Tu pacel labo roku, tēls atspulgā paceļ kreiso. Tu pakustini galvu, viņš arī. Jūs abi reizē pietupieties. Spogulis. Kas gan tas ir un ko mēs tajā redzam?

Ejot pa ielu, nevilšus pamanot savu atspulgu, visbiežāk to nepazīstu. Pirmajās sekundēs nopētu to svešo sievieti, izdaru secinājumus, no kuriem tikai daži paspēj kļūt apzināti.

Ja skatos spogulī un redzu, ka to vēro kāds cits, saspringstu. Saraujos kā zvērs, sajūtot briesmas. Kas tās par briesmām? Nezinu.

Ieejot telpā, kurā ir daudz daudz daudz spoguļu, var labi mācīties neuztvert sevi personiski. Tik daudz visa kā.

Spogulis lauž gaismu. Man ir grūti uztvert neitrāli savu atspulgu spogulī. Tas tīri burtiski pavairo manas bailes, priekšstatus un gaidas. Spogulis lauž veidu, kā es esmu – kamēr vien neiemācīšos atspulgu uztvert neitrāli.

Ir patīkami brīžos, kad spogulis glaimo. Un bēdīgi, kad neglaimo. Tad nemaz negribas skatīties, gribas palīst zem spilvena un nevienu nesatikt. Un aptvert, cik tas ir nožēlojami, ka viena tāda atspoguļojoša plakne tik ļoti var ietekmēt.

Spogulis patiešām lauž gaismu – ir grūti starot, ja spogulis noķēris bailes būt neglītai un uzsēdinājis uz āķa būt skaistai. Citu acīs, protams. Ļoti viegli ir iestrēgt un attapties, ka milzum daudz enerģijas tiek patērēts atzinības medībās. Atzinība ir spēcīga narkotika. Ja pie tās pieķeras, grūti atteikties.

Citu cilvēku attieksme arī reizēm šķiet kā spogulis. Tikai ei nu sazini, ko tā īsti atspoguļo – to, kā es esmu vai to, kas man jāsaprot? Ja pieņemu, ka atspoguļo to, kas man jāsaprot, ir vieglāk reakcijas uztvert neitrāli.

Nav viegli ar tiem spoguļiem.

Reizēm gribas sadauzīt. Vai aizklāt. Lai neviens nerēgojas. Gan tiešā, gan metaforiskā nozīmē.

Tagad es gribu, lai ir tā: es skatos spogulī un neko lielu no tā neiztaisu. Vienalga, glaimo vai neglaimo. Tikai skatos un viss.