Birkas

,

Tā ir vesela pasaule – kad mācās nošķirt – domu, kas pateikta; nodomu, kas liek to darīt; intonāciju; uztveri (manas emocijas, priekšstati), vēl klāt nāk konteksta sajūta (visādi sīkumi, kas sniedz milzumdaudz papildus informāciju – gan par mani, gan par otru).

Ir tik daudz, ko analizēt: balss noskaņa (maiga, nevaļīga, noslēgta, koķeta, rosinoša, domīga – un tas vēl nav viss); ritms (pauzes, ātrums, kādā tiek runāts); vārdu izvēle (cik skaidri vai miglaini tie izsaka domu, vai tie spēlējas, vai tie tiek teikti, lai noslēptos vai atklātos); kurš virza sarunu un kā tā tiek virzīta; ir vai nav improvizācija; uzbrukums, slēpšanās vai deja.

Iemesls, kāpēc man labāk patīk sarunas “dzīvajā”, nevis pa telefonu  – jo tad vēl nāk klāt vairākas pasaules, ko uztvert un ņemt vērā. Mīmika, ķermeņa kustības, neapzināti žesti, apģērbs, acu skatiens, elpa.

Vienīgais, kas man vēl traucē, ir tas, ka ne vienmēr spēju saskatīt skaidri, līdz ar to dati, ko analizēt, reizēm tiek izkropļoti. Jo mazāks emocionālais un priekšstatu filtrs, jo tīrāka uztvere.

Jo tīrāka uztvere, jo adekvātākus secinājumus ir iespējams izdarīt. Un tas arī patiesībā ir pats svarīgākais – skaidri redzēt, kas notiek.