Birkas

Ir tik grūti nevēlēt ļaunu. It īpaši, ja vairākas reizes ir tā sagadījies, ka dusmās nodomātais vēlējums ir piepildījies. Un ei nu sazin kāpēc – sakritība, likteņa joks vai ļaunu domu spēks.

Varētu teikt, ka tie ir tīrie nieki un iedomas, ja vien nebūtu sakritis tā, ka dusmās teiktais “es gribu, lai tu nomirsti!” ir piepildījies. Ja nebūtu noticis tā, ka cilvēki saslimst, cieš viņu tuvinieki vai viņi paši. Vienā brīdī sāk pārņemt bailes no ļaunuma. No tā ļaunuma, kam tiek atvērti vārti dusmās. No tā ļaunuma, ko dusmas vairo un spēcina.

Vēl joprojām ir ļaunās domas un vārdi, ko vēl neesmu spējusi sev piedot – lai arī jau gadiem mēģinu. Un ir tik grūti, kad atkal jūtu lielu kārdinājumu ļaunumam izaugt. Viss, ko varu darīt, ir tikai lūgt spēku Visaugstākajam, lai piedod manas dusmas. Lai pārvērš tās par piedošanu un mīlestību.

Reiz es uzrakstīju dzejoli par to.

xxx

es nezinu

no kurienes nāk naids

un kāpēc

bet vienā brīdī es saprotu

tas atkal ir klāt

melna čūska ar zelta rakstu

tā apvijas man ap kaklu un žņaudz

un tās inde sūcas manā sirdī

es jūtu

kā tā saindē mani

pilienu pa pilienam

naids iekļūst manās acīs

tās kļūst aukstas un ļaunas

mans skatiens var tuvināt nāvei

es zinu

mana balss top dzedra
manas rokas aukstas

es nezinu

ko lai dara

kā var apturēt čūsku

ir viens jautājums

kas skan jau baisāk

vai es gribu to apturēt

manā galvā tā sadējusi savas olas

es zinu

šonakt izšķilsies viņas bērni

jau tagad tie kustina savas astes

es dzirdu viņu šņākoņu caur savām asinīm
kādā brīdi mēs būsim viens

es un čūska

mūsu spēks būs tik liels

ka no mana skatiena vien

tā spēs dzemdināt bērnus vēl citās sirdīs

acis ir ceļš
kāpēc tās nespēj pretoties vēlmei raudzīties tumsā