Maigums

Tas atnāk kā pali.  Vai atverās kā zieds – kopā ar siltuma vilni. Ikdienā to var satikt pirkstu galos. Man pašai nav gluži skaidrs kā tas rodas. Parasti maigumu es pamanu tikai tad, kad  tas jau notiek. Maigums parasti “notiek”, jo tas ir dzīvs un plūstošs.

Vēl joprojām nesaprotu, kāpēc ne vienmēr tam atļauju būt. Kāpēc to reizēm nogalinu. Jo tas vienmēr atnāk kā draugs. Pēkšņi izaug asa un spēcīga ledus siena, kas sasaldē un aptur maigumu. Bailes. Nezinu kāpēc un nezinu no kā. Turpināt lasīšanu Maigums

Advertisements

Skaistums 2

Ieliku šādu nosaukumu, jo, ja atmiņa mani neviļ, ieraksts ar nosaukumu “Skaistums” man jau ir.

Tad nu sēžu un domāju par skaistumu. Par to, kas “no iekšām”. Par plūsmu, kas neiestrēgst. Gribēju jau rakstīt, ka “skaistumus = prieks”, kad atcerējos, ka arī lielās bēdās cilvēki reizēm mēdz būt ļoti skaisti. Kad ļauj skumjām atnākt un būt. Un paliek neglīti, ja nelaiž skumjas projām. Tad tās iestrēgst vaibstos. Turpināt lasīšanu Skaistums 2

Ilūzijas

Uztveres rotaļas.  Šādi parādītas, tās šķiet acīmredzamas. Lai arī burvība ir tik liela, ka grūti noticēt acīmredzamajam. Un kā gan lai nenotic tam, ko saka maņas? Teorētiski es saprotu, ka maņu uztvertais un realitātē esošais nav viens un tas pats. Taču ieraudzīt to, kas patiešām ir… Gribētos.