Birkas

, ,

Ieliku šādu nosaukumu, jo, ja atmiņa mani neviļ, ieraksts ar nosaukumu “Skaistums” man jau ir.

Tad nu sēžu un domāju par skaistumu. Par to, kas “no iekšām”. Par plūsmu, kas neiestrēgst. Gribēju jau rakstīt, ka “skaistumus = prieks”, kad atcerējos, ka arī lielās bēdās cilvēki reizēm mēdz būt ļoti skaisti. Kad ļauj skumjām atnākt un būt. Un paliek neglīti, ja nelaiž skumjas projām. Tad tās iestrēgst vaibstos.

Un vēl tā skaistuma konvencionālā puse. Ko iemācās. Kad biju maza, visai bieži nesapratu, kāpēc pieaugušie vienu sievieti dēvēja par skaistu, bet citu – par neglītu; jo man bija pavisam cits viedoklis šajos jautājumos. Kā tagad saprotu, cilvēks, kurš nebija sirsnīgs, man nekad nešķita skaists.

Neatceros to brīdi, kad tas mainījās – tāpēc nezinu, vai tas bija uzreiz vai palēnām, taču vienā jaukā dienā es sapratu, kāpēc pieaugušie to vienu sievieti sauca par skaistu. Es biju apguvusi kritērijus.

Nu, tagad, protams, es domāju ka tā īstā vērtība bija mans bērnības skatījums. Tāds – pa tiešo.

Jo diezgan traki ir, kad cenšas pielāgoties tiem kritērijiem. Zinu, jo pati to daru. Diemžēl. Jo tā ir ērtāk. Visādi ieguvumi. Un nereti tam skaistumam, kas atbilst “tiem kritērijiem”, ziedoju tās vērtības, kas ir pamatā tam skaistumam, ko var redzēt, ja skatās  “pa tiešo”.