Birkas

, , , , ,

Tas atnāk kā pali.  Vai atverās kā zieds – kopā ar siltuma vilni. Ikdienā to var satikt pirkstu galos. Man pašai nav gluži skaidrs kā tas rodas. Parasti maigumu es pamanu tikai tad, kad  tas jau notiek. Maigums parasti “notiek”, jo tas ir dzīvs un plūstošs.

Vēl joprojām nesaprotu, kāpēc ne vienmēr tam atļauju būt. Kāpēc to reizēm nogalinu. Jo tas vienmēr atnāk kā draugs. Pēkšņi izaug asa un spēcīga ledus siena, kas sasaldē un aptur maigumu. Bailes. Nezinu kāpēc un nezinu no kā.

Visnožēlojamākais tādos brīžos ir tas, ka spēju tikai bezspēcīgi noraudzīties procesā, kas ir jau sācies. Maigumu var nogalināt ar bailēm, tas tiek sasaldēts – no dzīvas plūsmas izveidojas sastindzis ledus blāķis. Kad ledus ir stāvējis gana ilgi, tas pārtop par klinti. Populārajā sarunvalodā tam ir savs nosaukums: bloks.

Taču – man un citiem par laimi – maiguma avots ir bezgalīgs un līdzīgi ūdenim tas ar laiku caurgrauž viscietāko ledu. Maigums atkausē visu. Tas var būt asi sāpīgi, jo ledū ir iesalušas arī bailes (citādi jau ledus neturētos kopā) un, ledum atkūstot un bailēm atbrīvojoties, tās iekož vēl pēdējo reizi. Arī atkusnim ir savs vārds. Populārajā sarunvalodā to dēvē par asarām.

Jo brīvāk maigums plūst man cauri, jo vairāk izgaismojas lietas, notikumi un cilvēki.