Birkas

, ,

Piektdien to rādīsim pirmo reiz – Buratīno teātrī. Vairākus mēnešus mēģinājām. Domājām, runājām, atmetām lieko. Iegrimām sajūtās, filmējām, pētījām, atkal atmetām lieko. Un tik lieliski pavadījām laiku.

Tā nu ir gatava jaunā dejas un kustību performance “Spogulis”. Tīri tehniski to veido vairākas mazas deju  / kustību etīdes (ar lielāku vai mazāku improvizēšanu katrā no tām) + video + vijole un flauta “dzīvajā”.

Tēma man ir ļoti tuva – jo katru reizi, kad paskatos spogulī, mazliet mulstu. Ieraugot iekšējās būtības gala materializāciju, ir tā dīvaini. Attēls ir kā karte. Ne tikai attēls, arī foto vai video, kurā varu redzēt sevi. Tas man daudz pastāsta. Un, ja saņemos drosmi būt godīgai pret sevi, varu arī daudz no tā, ko redzu, iemācīties. Saprast, kas notiek.

Spogulis ir arī plašāka metafora – labi zināmais Narcisa stāsts (ar visu, ko šis stāsts sevī ietver), citu attieksme kā spogulis, spogulis kā durvis uz Aizspoguliju vai citām paralēlajām pasaulēm, spogulis kā gaismas salauzējs. Un tas vēl nav viss, vai ne. Gribējās to papētīt. Tā nu vairākas no tēmas šķautnēm esam atvērušas. Nav ne jausmas, ko, skatoties performanci, saskatīs citi. Iespējams, pavisam ko citu, ko mēs. Tā jau mēdz gadīties.

Pēdējā laikā jūtos kā virpuļa viducī – visapkārt vētras, taču vidū mierīgs un kluss. Man patīk šī sajūta. Skatos, kurp tā mani aizvedīs. Ļaujos neziņai.