Birkas

, , ,

Nolēmu izmantot kontekstu – pirmslieldienu gavēni – un 40 dienas neēst saldumus. Pirmkārt tāpēc, ka zinu – tos ēdu par daudz. Otrkārt, jo saprotu, ka ne bez iemesla. Treškārt – 40 dienu formāts jau izsenis tiek pielietots dažādās tradīcijās. Ļoti piemērots laika nogrieznis izpētei. Un tā, visu kopsavelkot, sapratu, ka šis ir piemērots brīdis, lai palūkotos, kas slēpjas aiz  saldās atkarības.

Šodien ir 26. marts, izpēti uzsāku 8. martā. Šis tas  jau ir skaidrāks. Protams, man nebija nekāds noslēpums, ka saldumus es ļoti bieži ēdu, lai nomierinātu vai iepriecinātu sevi. Līdz ar to bija skaidrs, ka atslēga slēpjas situācijās, kad saldumu ēšanas kāre ir sevišķi liela. Protams, biju gan lasījusi, gan klātienē (t.i. gluži fiziski) pamanījusi, ka cukuram ir narkotikām līdzīga iedarbība: straujš uzlabojums un tikpat krasas šūpoļsvārstības uz leju.

Nezinu, vai bez meditāciju pieredzes es šim monstram vispār saņemtos drosmi stāties pretī. Proti, bailēm. Jo saldumi mazina iekšējo trauksmi. Maigi iežūžo.

Tā nu man nācās skatīties uz to, kas nāk pretī. Un pretī nāca visādas atziņas. Piemēram, ka man ir ārkārtīgi grūti gan pašai sev, gan kur nu vēl citiem atzīt, kā jūtos. Atzīt, ka kaut kas nepatīk. Ka kaut kas nesanāk. Ka par kaut ko ir bail. Jo dziļi iekšā ieslēpušās bailes, ka nesapratīs jau. Ka izsmies, izņirgāsies, samīs un pazudinās. Tāpēc jāizliekas, ka viss ir labi, kārtībā un “esmu stipra” un “tieku ar visu galā”.

Protams, ka netieku. Galu galā, es taču esmu tikai cilvēks. Un, kā jau visiem cilvēkiem, man vajadzīgs atbalsts, mierinājums un līdzjūtība.

Man nav viegli to dot pašai sev – kas  ir pirmais solis. Un, ja cilvēks to liedz pats sev, tad citu doto viņš vienkārši nespēj pieņemt.

Māka [pie]ņemt nav vieglāka kā māka dalīties. Cits jau no mazotnes to dara viegli, viegli. Savukārt citam ir ilgi jāmācās, lai to izkoptu.

Un tā – pusceļā līdz Lieldienām – es pamanīju, ka teicienu “ja pasaulē būtu mazāk principu, bet vairāk līdzjūtības, tad pasaule būtu laimīgāka”, es pirmkārt jau varu attiecināt pati uz sevi.

Principi ļoti viegli un plūstoši mēdz pāriet nežēlībā. Un tai nav attaisnojuma – ne tajā, kas vērsta pret citiem, ne tajā, kas vērsta pret sevi.

Vēl es sapratu, ka grūtākā un vajadzīgākā lieta šajā pasaulē ir prast pieņemt (un ieraudzīt) to, kas nāk, prast būt tajā, kas notiek un prasme palaist to, kas iet projām. Vienalga, vai tie būtu notikumi, sajūtas vai cilvēki.