Birkas

, ,

Jau ilgāku laiku – apmēram gadu vai pusgadu, vai kādu citu laiku, kas ir ilgs – es apceru spoguli. Atklājas aizvien jauni līmeņi. Jaunākais ir par karmu kā spoguli. 

Lasīju grāmatu par E. Keisiju (nav “pie rokas” man grāmata, un autores vārdu neatceros), tajā autore izklāsta savu skatījumu uz to, kas ir karma. Un salīdzina to ar spoguli, jo, gluži kā spogulis, karma (tas, kas ar mums patlaban notiek) atspoguļo to, kas mēs esam šobrīd.

Tas, kas ar mums notiek tieši šobrīd, parāda gan mūsu spēku, gan vājumu; tas atsedz mūsu pagātnes alkas, ieguldīto darbu un pieļautās kļūdas. Taču, līdzīgi kā spogulis, karma vienmēr ir procesā, tā nav pabeigta un fatāla. Līdzīgi kā šobrīd mēs sastopamies ar savu pagātni, arī nākotne top tieši šajā mirklī.

Šī pasaule ir tik lēna un blīva, ka dod mums iespēju izmainīt plūdumu – ja to vēlamies. Tiesa, jau iesākta notikumu plūsma ir smaga un nav viegli to pagriezt citā virzienā. Taču visām plūsmām ir sākuma punkts, un tieši šis brīdis (un katrs brīdis) var kļūt par šādu sākuma punktu.

Spoglis ļauj ieraudzīt, kas notiek. Tāpēc  nereti ir liels kārdinājums to saplēst. Taču notikumus pats saplēšanas fakts nemaina, tikai rada ilūziju, ka, atsakoties ieraudzīt to, kas notiek, mēs izvairāmies no notikumiem. Patiesībā ir otrādi. Mēs iestiegam tajos dziļāk, jo neapzināmies, kas notiek.

Apzinoties (=ieraugot), tiek paplašināts konteksts. Notikumi atsedzas daudz plašākās cēloņsakarībās.