Birkas

, , , ,

Man bērnībā nebija neviena dzīvnieciņa. Jaunākajam brālim, kad šis bišķi paaugās, gan izdevās izdiņģēt. Es par to viņu apskaudu, saprotams. Un pret viņa kaķi man jau no paša sākuma bija visnotaļ pretrunīgas jūtas. Toms. Klasisks latviešu pelēkais. Ar strīpām.

Es ne vienmēr pret Tomu biju jauka. Gadījās, ka izsviedu aiz čupra laukā no istabas – kad viņš mani  nokaitināja. Reiz pēc viena šāda izgājiena viņš deva cienījamu prettriecienu: tieši pie klavierēm, kur uzturējos tikai es (jo es vienīgā tās spēlēju), Toms sataisīja tādu čupu, ka likās, mūsu mājās ir viesojusies govs. Vai arī kaķis pusstundu sēdējis un spiedis.

Padzīvojis dažus gadus, kaķis sāka slimot. Vēma un kakāja kur pagadās. Un tad – vienā jaukā dienā – viņa vairs mājās nebija. Vecāki izlikās par beigtiem. Teica, ka neko nezina.

Pēc gadiem brālis – kā pats stāstīja, iedzēris – zvanīja viņiem un lika izstāstīt, kā bija. Esot aiznesuši nošpricēt. Lai nemokās. Kur apglabāts, ne es, ne mans brālis, nezinām.

Pagāja kāds strēķītis laiks. Es gaidīju savu pirmo meitu. Viņas tēvs  – gluži kā tāds latvju pionieris – bija devies uz Norvēģiju peļņā. Es – zaļš gurķis, bez graša kabatā, toties ar svaigu bakalaura diplomu uz nagliņas – sēdēju vecākiem uz kakla un taisījos dzemdēt.

Kad līdz dzemdībām bija palikusi apmēram trešdaļa laika, mana brāļa vieglprātīgie draugi viņam uzdāvināja kaķēnu. Pavisam vēl bēbi. Dumi, jo jau pēc mēneša viņam bija jābrauc uz Ventspili – studēt.

Un tā nu sanāca, ka ar kaķēnu ņēmos es. Iesākumā viņš pat nemācēja dzert pienu. Mērcu pirkstu piena bļodā un devu sūkāt. Vēl tagad atceros, kā viņš smaržoja – pēc piena. Staigāju pakaļ un uzslaucīju peļķītes. Mācīju nokārtoties kastītē.

Kad kaķēnam bija trīs vai četri mēneši, mani vecāki sāka lūkoties viņam pēc citām mājām. Esot riskanti – ja nu bērnam alerģija? Es tomēr cerēju, ka neatradīs.

Kādu dienu tēvs kaķēnu aiznesa uz darbu – parādīt, kā pats teica. Un mājās atgriezās jau bez kaķa. Esot iepaticies. Viņš atdevis – uz laukiem. Tur viņam labāk. Es raudāju, ka neatvadījos. Viņš smējās. Tas taču tikai kaķis.

Kad man piedzima meita, es redzēju sapni. Tēvs ar ratiņiem aiziet pastaigāties. Un mājās atgriežas jau bez tiem. “Kur meita?” es prasu. “Satiku pazīstamus cilvēkus, atdevu. Tur viņai labāk.” Es raudāju.  Viņš smējās. Es nezināju, ka tas ir sapnis.

Tad pagāja vēl kāds laiks. Man jau bija divas meitas un  – ilgstošu centienu rezultātā – viņām izdevās izdīkt sev kāmīti. Kāmītis auga lutināts un mīļots. Līdz kādu dienu meitas  – ar visu būri – aizgāja uz parku. Jau pa gabalu dzirdēju, kā nāk mājās raudādamas. Kāmi noknāba vārna. Pielidoja pie būru un – knikš – ar knābi pa kāmja galvu.

Apraku pati. Nekad vēl nebiju nevienu rakusi.

Nopirku jaunu. Gadu nodzīvoja. Tad salauza kāju. Saķēra kaut kādu vēdera iekaisumu. Nomira, kamēr bijām Spānijā atpūsties. Jau jutu, tāpēc vecākiem pieteicu, lai – ja nu kas tāds gadās – godīgi aprok. Lai ir kaps, lai bērniem ir kur aiziet un kāmi pieminēt.

Bija jau pierasts, ka mājās bez cilvēkiem ir vēl kāda radība. Kāmi vairs negribēju. Par maz dzīvo. Neesmu tāda budiste, lai reizi gadā kādu apraktu vēsi un apcerīgi. Suni  – nē, esam par slinku. Kurš vedīs ārā divreiz dienā? Zivis nevar samīļot. Putnus arī. Truši graž vadus un tapetes. Zirgs par lielu. Nu, tātad kaķis.

Pusotrs gads ir pagājis. Un nu Minka ir slims. Aizvedu pie ārsta. Dodu zāles. It kā paliek labāk. Tad sliktāk. Reizēm skatās man acīs un raud. Un es domāju – kā būs.  Izslimos un dzīvos. Vai nomirs.

Tā jau ir, ka nāve ir dzīves daļa. Tas ir gandrīz vienīgais, ko skaidri par dzīvi zinām: ka šādam formātam, ko ikdienā pieredzam, ir sākums un beigas.

Tomēr ik  pa laikam kādu aprakt ir diezgan bēdīgi. Vienalga, vai tie ir cilvēki, vai mājas mīluļi.