Birkas

, ,

Gāju majās un domāju par pavadīto dienu. Un nolēmu, ka jāapraksta. Nedēļa. Tas ir tāds paceļams lielums. Plus pašai interesanti. Ko atcerēšos. Ko slēpšu. Ko vēlēšos izcelt, lai iztaisītos par labāku (smalkāku, stilīgāku, gudrāku). Ko vēlēšos noslēpt,  jo mulsīšu. Nolēmu, ka jāraksta hronoloģiski.

Otrdiena.

Pamodos, jo skanēja modinātājs. Esmu uzlikusi mantru un tā, lai ar katru brīdi skan aizvien skaļāk. Un lai mani modina skaisti. Pārliku zvanu uz vēlāku laiku un aizmigu. Un tā vairākas reizes. Pa vidam pamodos, jo vecākā meita ielīda pie manis gultā. Kad nākošo reizi pamodos, viņas jau tur vairs nebija.

Laikā starp astoņiem un deviņiem nolēmu celties. Piegāju pie loga. Pelēks un vēss. Pēdējo dienu āfrikas kontekstā – patīkami. Iegāju vēsā dušā. Iztīrīju zobus ar vakar nopirkto zobu pastu (manu mīļāko, no Islandes ķērpjiem). Nopriecājos, ka āda paliek “labāka”. Paprātoju, diez kā iespaidā (vasara, pārtika, joga, mālu vannas, vēsā duša – vai viss kopā).

Iedevu kaķim zāles. Pirms dažām dienām viņš bija slims, tagad ir jau labāk. Izmetu no kaķa kastītes to, kas izmetams. (Re, tātad apeju labierīcību tēmu. Nav pieklājīga, laikam. Tas ir, man neliekas pieklājīga.)

Izdzēru glāzi ūdens. To es katru vakaru no aukstā ūdens krāna ieleju lielā stikla krūzē. Tajā ir mans bijušais laulību gredzens (bijušais, jo laulība ir izbeigusies), sudraba. Pirms apmēram mēneša nolēmu, ka tā vajag – dzert vēsu ūdeni, kurā ir bijis sudrabs.

Pārmiju dažus vārdus ar savu jaunāko meitu. Uzvilku zilos džinsus, balto krekliņu un melno jaku. Un uzvilku melnās augstpapēžu kurpes. Paskatījos spogulī. Nolēmu, ka izskatos labi.

Braucu lejā ar liftu. Diezgan neglīts, ar ne īpaši talantīgiem grafiti uz sienām. Devos uz mikroautobusa pieturu, tradicionāli izejot cauri “Galeria Rīga” (hm, neesmu droša, ka uzrakstīju pareizi). Ejot sapratu, ka šodien labprāt paliktu mājās. Nāca miegs.

Manā deguna priekšā aizbrauca autobuss. Apsēdos autobusa pieturā uz soliņa un gaidīju nākošo. Pie Ministru Kabineta stāvēja daži piketētāji (un kā reiz, tieši šajā mirkšī, kad to rakstu, TV 3 sāka rādīt sižetu par to. Izrādās, viņi piketē pret Jūrmalas domi).

Atbrauca autobuss, iekāpu. Samaksāju, apsēdos. Dīvaini, bet neatceros, par ko domāju.

Aizbraucu uz darbu, ieslēdzu datoru, sasveicinājos, gāju uz virtuvi uztaisīt sev tēju. Laikam neizskatījos sevišķi līksma, jo man pajautāja – vai kas noticis? Izvērsti aprakstīju savas neomas iemeslus (vēlu aizgāju gulēt, nāk miegs), pakavējoties pie iemesliem, kāpēc tad nelikos gulēt laikus.

Pārbaudīju e-pastus, atbildēju uz tiem. Pārbaudīju, kas jauns twitter, facebook un draugiem.lv. Uz lapas uzrakstīju steidzamākos darbus – kas jādara. Saplānoju, kad ko darīšu. Norunāju divas tikšanās uz rītdienu.

Pēc tam – viena tikšanās, tad gāju pusdienās, tad sapulce (tā izskatās, ka detalizēti par saturu es negribu rakstīt). Pēc tam atkal pārbaudīju e-pastus. Izlasīju lielāko daļu no tekstiem vienā smieklīgā blogā par hipsteriem (kolēģe smējās, es jautāju  – par ko, izrādās, par hipsteru topu, kamēr lasīju to, viņa piedāvāja atsūtīt linku, kuru palasot arī var smieties. Par to pašu tēmu). Pie reizes uzzināju, kas ir plankošana un tamlīdzīgas “stilīgas” muļķības. Vārdu sakot, apmēram pusstundu dzinu muļķi. Biju nogurusi un neko vairs negribēju darīt.

Kaut kad pēcpusdienā sapratu, ka viens no maniem twitter sekotājiem ir pārstājis man sekot. Sapratu to nejauši – vakar kādā brīdī pamanīju, ka es skoju 299 cilvēkiem, savukārt man seko 566. Likās skaisti (jo 9 un 6, tāpat kā 2 un 5 var apgriezt par 180 grādiem un iegūt otru ciparu), tāpēc piefiksēju. Šodien skatos – man seko vien 565. Dīvainā kārtā uzreiz zināju, kurš vairs neseko. Pārbaudīju un man izrādījās taisnība.

Sāku prātot – kāpēc. Un perifēriski prātoju vēl līdz šim brīdim. Vai viņam nepatika mani tvīti? Vai tie bija pārāk dumji? Vai to bija par daudz? Par maz? Vai es pārāk daudz un “ne to” retvītoju? Ko tādu “es izdarīju” tieši šodien?

Nolēmu, ka esmu to uztvērusi “pārāk personiski”. Mēs jau patiesībā esam tādi, kādi esam. Būtu stulbi tvītot kaut ko un visu laiku domāt – patīk tas kādam vai nepatīk. Vai ne?

Nolēmu, ka pietiek strādāt, paņēmu rabarberus, datoru un somu un devos uz pieturu. Rabarberus man vajadzēja paņemt jau vakar, bet aizmirsu. Nomizošu, sagriezīšu un likšu saldētavā.

Neatceros, par ko domāju autobusā. Hmm, vispār tas ir dīvaini. Rīt jāmēģina piefiksēt. Citādi tāda neapzināta peldēšana sanāk.

Izkāpu pie Stockman (ar vienu vai diviem nn???). Sala. Sacēlu jakas apkakli uz augšu. Izgāju cauri tunelim. Tad pa ielu, pa vēl vienu ielu, tad cauri Vērmanes dārzam. Iegāju Rimi nopirkt mocarellas (??? latviski gaču ir ar c?) sieru. Pie viena paņēmu arī Tējas sieru. Izpētīju, ko raksta jaunakajā “Patiesajā dzīvē”  – izrādās, ka par porcelānu.

Sierus ieliku maisiņā pie rabarberiem. Ejot garām “Lulu Pica”, nospriedu, ka viņiem kaut kas jāmaina konceptā, jo – tā no malas skatoties – izskatās žēlīgi. Vairs jau sen nav stilīgs zīmols. Kaut kāds nekāds zīmols. Šobrīd.

Uzbraucu augšā ar liftu – es dzīvoju 6. stāvā, mūra mājā, esmu par slinku kāpt. Mājās kaut kā slikti smaržoja. Pēc kaut kā “ķīmiska”.  Pēc apmēram pusstundas sapratu, ka pēc nagu lakas  – jaunākā radoši izpaudusies. Sadevu pa ausīm. Liku noslaucīt traukus. Uztaisīju salātus (mocarellas siers, tomāti (mmm – pirku tirgū – kā smaržo!!), svaigs baziliks (no podiņa virtuvē uz galda), citronu sula (no citrona, ne no pudeles) un garšvielas. Plus Lāču maize. Saldskābā – mana vismīļākā. Garšo gandrīz tā pat, kā tā, ko cepa mana vecmāmiņa no tēva puses savās lauku mājās. Katru reizi, kad ēdu, atceros bērnību. Uzreiz, momentā. Precīzāk – atceros vasaru, Nīcu, svaigi pļautas zāles smaržu, gaismu, kas iespīd vecvecāku virtuvē pa logu, kaķus, mušas..

Ieslēdzu televizoru, nolēmu noskatīties “Ugunsgrēku”. Taču kaut kā sāku rakstīt. Tagad ar vienu aci skatos TV, ar otru datorā. Viss, tālāk vairs nezinu. Būs jāraksta rīt – jāsāk ar šodienas vakaru.

Šodienas emocionāli spēcīgākais domu klāsteris – par to, kā mani “pameta” twitterī; par to, kā mēs uztveram cits citu; par to, ka katram savs nemiers, par rītdienas pilnmēnesi un tā ietekmi uz cilvēkiem, par to, kā es zināju pirms “pārbaudes” – kurš; par to, kā “tikt galā” ar to, ko “zinu”. Kā atšķirt reizes, kad šī “zināšana” ir tikai manas iedomas un fantāzijas no “zināšanas”, kas vienkārši ir patiesa.

Kā atškirt? Tas ir šīs dienas galvenais jautājums.