Birkas

, , , ,

Pārlasīju, ko esmu sarakstījusi vakar, un nospriedu, ka šāds rakstības stils (darīju to un to…pēc tam darīju to un to..) ir ļoti garlaicīgs lasīšanai. Taču no otras puses – ja atceras, ka nedēļu pierakstīt, ko daru, ir tāds sava veida pētījums (ko un kā, un par ko rakstu), tam nav būtiskas nozīmes. Es taču nerakstu romānu. Es  dokumentēju savas ikdienas gaitas nedēļas garumā.

Nu labi. Domāju, ka detaļas aprakstīšu tikai tad, ja man tā gribēsies. Nespiedīšu sevi to darīt “par katru cenu”. Taču hronoloģiju noteikti saglabāšu. Un centīšos piefiksēt galvenos notikumus – gan “ārā”, gan “iekšā”. Kaut gan savā ziņā tas ir viens un tas pats – vienas medaļas divas pusītes. Jo es piekrītu domai, ka tas, kas ar mums notiek, ir vien mūsu tā brīža apziņas stāvokļa atspoguļojums.

Ceturtdiena

No rīta tradicionāli pārliku modinātāju vēl dažas reizes, pirms cēlos. Laikā starp astoņiem un deviņiem piecēlos. Nomazgājos, noskuvu kājas, iztīrīju zobus, iedzēru glāzi ūdens. Uzvilku savu glītāko vasaras kleitu, balto jaku, legingus mazliet pāri celim un augstpapēžu kurpes. Paņēmu balto somiņu, pateicu atā atā 4 gulētājām (2 manas meitas, draudzene un viņas meita) un devos.

Šodienas plānā – konference par cilvēkdrošību. Pati uzprasījos meitenei, kas to organizēja, jo mani ieintriģēja viņas teiktais, ko konferencē spriedīs ne tikai par “ārējo” (apstākļi), bet arī “iekšējo” (cilvēka emocijas, bailes, utml.) šī koncepta aspektu.

Konference notika Ārlietu ministrijā. Man patīk ēka – tīrs, plašums un noskaņa. Kā pirmais runu teica (precīzāk – nolasīja no lapas) ārlietu ministrs. Un  tad viņš apsēdās pirmajā rindā. Nebija labi. Paknosījās un apsēdās otrajā rindā. Arī nebija labi. Un tad viņš apsēdās trešajā rindā – tieši man blakus.

Un es sāku prātot, kāpēc tāds saspringums pēkšņi mani pārņem. Cilvēks taču, paies mazs  brītiņš un nebūs  vairs ministrs, satikšu pie kādas upes, būs makšķernieks. Tātad statuss ir tas, kas samulsina. Statuss jeb citiem vārdiem tīrās iedomas, kas izsķīst pēc x laika nogriežņa gluži kā lāstekas pavasarī.

Nolēmu, ka jāatslābst. Ministrs laimīgi sagaidīja runātāja uzrunas beigas, un strauji cēlās augšā, lai muktu prom. Gandrīz paklupa pret manu kāju.

Daži runātāji man patika. Precīzāk – viņu prezentācijas. Mani favorīti viennozīmīgi bija Ījabs & Co + pēdējais runātājs (kāds britu džentlmenis). Iemesli varētu būtu divi: pirmkārt, pārējos runātājus es īsti nesapratu, jo “neesmu tik ļoti tēmā” un / vai  pārējie runātāji neizjuta saikni ar to, ko runā. Tikai runāja jau daudzreiz runāto.

Man parasti tā ir. Ja cilvēks runā bla bla (pat ja tas it kā izskatās loģiski), es neko nesaprotu, man nāk miegs. Domāju, ka šoreiz bija abu iemeslu mikslis dažādās proporcijās dažādos laika momentos.

Konferencē arī baroja. Zviedru galds. Un pie šķīvjiem, kas bija domāti veģetāriešiem, bija noliktas mazas, diskrētas lapiņas ar uzrakstu “veģetārs”. Pirmais impulss bija paņirgāties. Par tādu uzcītību. Tad apdomājos, un sapratu, ka prātīgi darīts. Jo no ārpuses jau nevar saprast, kas iekšā. Un ir labi, ja gaļēdāji nenoēd visu. Un ir labi, ka vispār iedomājušies par veģetāriešiem. Ir bijuši  vairāki semināri / konferences, kurās man vienkārši nav ko ēst. Es to neuztveru personiski. Vienmēr ieteikumu lapā, kas jāaizpilda pēc pasākuma, iesaku ieviest tādu opciju, kā kaut kas ēdams arī veģetāriešiem. Ja anketu nav, eju un saku to organizatoriem vai arī nosūtu epastu pēc pasākuma.

Pēc konferences gāju uz mājām. Tad kopā ar draudzeni gājām iepirkties. Viņa – dāvanu mammai, es – mīklu. Cepu rabarbermaizi.

Draudzene palīdzēja cept (sakūla olu, samaisīja biezpienu ar krējumu), un es viņai gandrīz virsū uzmetu karstu pannu. Ņēmu no plīts ārā, kur biju ielikusi iesilt, neaprēķināju, ka jāņem ar biezāku dvieli, automātiski metu uz galda, paplāte noslīdēja un gandrīz viņai uzkrita virsū. Par laimi viņai arī refleksi labi, leca kājās un pat neiekāpa kaķa ūdens bļodiņā. Paēdām un viņas ar meitu aizbrauca uz mājām.

Pēc tam likām vakar sataisītās bildes draugiem.lv un facebook.com. Ar vienu aci skatījos seriālu “Ugunsgrēks”. Tad jaunākā nolēma grib ēst un es viņai ierādīju, kā uzsildīt vakardienas makaronus.

Tagad rakstu. Vecākā mēģina piepūst balonu, bet jaunākā dzied dziesmu par dzeguzi un viņas 12 vīriem.