Birkas

, ,

Tas būs īsi. Tikai uzskaitījums. Lai izpildītu savu nolūku. Lai spēlētu spēli pēc visiem noteikumiem. Lai redzētu, kādi ir noteikumi un kā es tos pārkāpju – tad, kad nedēļa būs galā. Tad visu izlasīšu un – man būs par ko padomāt. Bet varbūt arī nebūs.

Mani interesē “caurumi” atmiņās. Fragmenti, ko  neatceros. Un cita veida fragmenti – ko izvēlos noklusēt. Un dažādie iemesli – kāpēc.

Ceturtdienas vakars.

Beidzu rakstīt ierakstu blogā par ceturtdienu. Iegāju dušā. Jaunākā lūdza, lai padziedu. Ielīdu pie viņas gultā. Viņa bija ļoti uztraukta, jau kuro dienu, īpaši vakaros – jo zināja, ka piektdien no rīta ir jāiet pie zobārsta. Viņai ir ļoti bail no zobārsta. Tāpat kā man.

Dziedāju un turēju viņas roku (…tu taču man turēsi roku pie zobārsta? …kā tu to darīsi? …vai šādi?) un dziedāju. Aijā žūžū lāču bērni. Aijā Ansīt aijā. Jūriņ prasa smalku tīklu. Viņa tik tīri smaržo – pēc bērnības, iekšējas skaidrības un nesamaitātības.

Tad gāju kaķim iedot zāles. Viņš nav par to sajūsmā. Taču es katru reizi izstāstu, kāpēc tās zāles ir jādzer. Un viņš skatās uz mani lielām lielām acīm un ļauj sev tās zāles iedot.

Tad gāju pie lielās. Viņa man izprasīja, vai es “”nebūšu dusmīga”, ja arī viņa “darīs tāpat” – aprakstīs, ko katru dienu darījusi. Teicu, ka nē. Un teicu, lai lien laukā no datora, jo jāiet gulēt. Īstenībā, ja gribu būt precīza, jautājumu par rakstīšanu viņa uzdeva kaut kad agrāk pa dienu. Un ko es teicu, un ko viņa atbildēja, kad biju viņas istabā pašā vakarā, es vairs neatceros. Atceros, ka kaut ko runājām. Caurums.

Tad es izdarīju to, ko katru vakaru – 5 Tibetieši un Kirtan krya meditācija. Uzliku modinātāju uz septiņiem un gāju gulēt. Aizmigu ātri.