Birkas

, , , ,

Modinātājs nozvanīja septiņos un es to pārliku uz pusastoņiem. Kad nozvanīja pusastoņos, cēlos augšā. Nē, necēlos. No sākuma slinki izstaipījos. Staipījos vismaz minūtes 3. Un tad pie manis atnāca kaķis. Apgūlās blakus un sāka murrāt. Un apmēram tik pat ilgu laiku, cik staipījos, ec veltīju kaķa glaudīšanai un bužināšanai.

Duša, zobi, ūdens, acu vingrinājumi. Jau rakstīju nedēļas sākumā, ka par labierīcībām es nerakstu. Lai gan iespējams tā ir lieka klīrība. Vēdera izeja daudz ko liecina par cilvēka veselības (un arī par emocionālo) stāvokli. Tas ir svarīgs arguments, tāpēc rakstu: visu nedēļu man bija ļoti laba vēdera izeja. Un vienmēr no rīta pēc pamošanās. Piefiksēju, ka nerakstu arī par to, ka katru rītu ielieku un katru vakaru izņemu kontaktlēcas. Un reizēm aizmirstu uzrakstīt, ka kaķim iedodu zāles 2 x dienā. Un tikko sajutos bik jukusi, to visu rakstot. No otras puses, manam ego tas varētu būt veselīgi. No trešās puses…labi, pietiks ņemties, atpakaļ pie hronoloģijas.

Jaunākā piecēlās ļoti trauksmaini. Nav viegli redzēt, kad kāds, ko tu mīli, cieš. Bailes – tās ir lielas ciešanas. Un es turēju viņai roku, kamēr gājām pie zobārsta un runāju lēni un mierīgi.

Mēs gājām uz Bērnu stomotoloģijas klīniku (vai kā nu to pareizi sauca), uz Stabu ielu. Zobārste jau zināma, pirmo reizi tur bijām, kad jaunākajai bija 3 vai 4 gadi. Toreiz viņai bija neprātīgi slikti zobi. Ja pareizi atceros, 9 caurumi un 4 zobi raujami. Toreiz es viņu turēju klēpī. Gan, kad laboja, gan, kad rāva. Pašai bail un vēl mierinu bērnu. Kliedza. Bailes un sāpes.

Pēc tam bijām, kad viņai bija 6 gadi. Nebija neviena cauruma. Bērns pat apmulsa no laimes.

Šoreiz atklāja 3 caurumus. Salaboja vienu. Tupēju blakus un turēju roku. Meita turējās braši, asaras tecēja, taču muti vaļā turēja par spīti bailēm. Un es skatījos uz viņu un redzēju sevi. Man arī bail. Un es arī pie zobārsta raudu aiz bailēm. Vēl joprojām. Par spīti kaunam. Pie kājas. Sasprindzinājums, kas rodas, pakļaujot sevi, precīzāk  – savas bailes – ir pārāk liels.

Pēc zobārsta aizgājām nopirkt fluoru, aizvedu bērnu mājās un gāju uz tikšanos. Pēc tam – mājās, lai aizvestu abas meitas uz staciju. Mazā bija jau sakravājusi čemodānu, lielā – mazu maisiņu. Gājām ātri, lai nenokavētu vilcienu. Un mēs ar lielo visu ceļu burkšķējām. Atradām trešo pusi, par ko paburkšķēt – klāt neesošu personu. Neglīti. Es ar to nelepojos. Tas ir slikts laika pavadīšanas veids. Un tas ir ļoti slikti, ka es to ik pa laikam praktizēju ar kādu no saviem bērniem. Vai kādu citu. Kārdinājums ir pārāk liels un es esmu pārāk vāja.

Kad steidzāmies, apjautu, ka man tas pat patīk. Paspēsim, nepaspēsim? Vai paspēšu izņemt naudu no bankomāta, nopirkt biļetes? Rinda, cilvēku pūlis, vai izdosies?

Šoreiz izdevās. Bučas, atā.

Pa ceļam uz autobusa pieturu iegāju Index cafe un apēdu vienu bageti ar Mocarellas sieru un tomātiem. Uzsildītu. Man pretī sēdēja 3 sievietes vecumā no 44 – 55  un aprunāja klāt neesošas trešās puses. Izklausījās pēc mākslas nozares funkcionārēm. 3 gleznotāju uzvārdus atpazinu. Neko glaimojošu viņas ne par vienu neteica. Kā jau parast šāda veida sarunās. Tur jau ir tā sāls – ja atceramies Ēriku Bernsu. Citādi jau tai spēlītei nav jēgas. Es zinu, es pati šādas spēlītes spēlēju. Un nereti sevi pieķeru to darām, un tik un tā. Kārdinājuma saldums.

Tad braucu uz darbu. Pamazām apmācās. Mazliet pastrādāju. Tad braucām uz Ostas skatiem paēst. Paņēmu griķus. Neko citu negribējās.

Tad vēl mazliet pastrādāju. Un man viss patika. Parasti tas neko neliecina par t.s. “objektīvo realitāti”, tas liecina par manu omu. Man jau vairākas dienas “viss patīk”. Un man patīk tas, ka man viss patīk. Par to, kas nepatīk, es neko daudz “necepos” – vai nu “palaižu vaļā” vai risinu. Par to, kas patīk – patīksminos un izbaudu. Esmu ļoti apmierināta.

Ap sešiem nolēmu, ka jādodas mājās, ieliku somā jauno “Ir”, jo gribēju izlasīt interviju par nākamo pirmo lēdiju (kas negrib būt pirmā lēdija). Braucu mājās un prātoju par to, cik labi, ka šobrīd mani nemoka alkatības sāpes. Man ik palaikam dzīvē ir periodi, kad šādas lēkmes uznāk. Ir bijušas pat ļoti intensīvas. Tas izpaužas tā, ka uznāk milzīga sāpe par to, kas nav. Un maldīgi šķiet, ka tad, kad to “dabūšu” (vienalga, vai tā būtu lieta, situācija vai cilvēks), es būšu laimīga.

Izkāpu pie Katerāles, lija, bija vēss. Pa ceļam iegāju Rimi, nopirku jaunos kartupeļus, puķkāpostu, banānus, arbūzu, Lāču saldskābmaizi un 4 saldējumus (2 Tio Vēsmas un 2 Kārumus ar balto pildījumu).

Atnācu mājās, iedevu kaķim zāles, ieslēdzu televizoru, atvēru žurnālu ar interviju un ķēros klāt saldējumiem. Atcerējos, ka šodien masāža un iegāju dušā. Tad piezvanīja masieris un sarunāja ar mani, ka masāžu pārceļ uz rītdienu. Izlasīju interviju, noskatījos “Ugunsgrēku”, apēdu visus saldējumus un ķēros klāt rakstīšanai.

Varbūt kaut ko atkal izlaidu. Jā, vēl iedevu kaķim ēst. Un paskatījos, kas jauns twitter, facebook un draugiem. Atbildēju uz komentāriem zem bildēm, tie bija ļoti sirsnīgi. Trešdien bijām fotografēties uz Galeria Riga jumta, bildes sanāca ļoti jaukas.

Vairs nelīst.