Birkas

, , ,

Pamodos laikā star septiņiem un astoņiem, tradicionāli vairākas reizes atliekot zvanu. Tad cēlos augšā, jo deviņos bija jāūt pie zobārsta. Jāņem laukā diegus. Apmēram pirms nedēļas man Stomatoloģijas institūtā (vai kā nu viņu sauca) izrāva zobu (ar glanci) un pēc tam sašuva smaganas.

Par to glanci ir garāks stāsts – bet citreiz.

Tātad – aizgāju pie sava zobārsta (esmu konservatīvisma un lojalitātes paraugs – tiesa, ne visos savas dzīves segmentos – ja izvēlos un man patīk,  tad tas ir uz ilgu laiku). Ļoti maigi man izņema diegus un es pierakstījos uz nākošo reizi. Jautāju, cik jāmaksā. Un – izrādās – necik. Tas bija mīļi.

Atgriezos mājās, pārģerbos, paņēmu datoru un devos uz darbu. Piezvanīju mammai. Diezgan savtīgu iemeslu dēļ – gribēju līdz mēneša beigām aizņemties naudu. Sarunāju, taču jūtu, ka balss mammai tāda jocīga. Sāku tincināt. Izrādās, tēvs naktī aizvests uz slimnīcu. Esot palicis slikti – reibusi galva, vēmis, esot bijis arī pazemināts asinsspiediens.

Ilgi gaidīju mikroautobusu. Vismaz pusstundu. Laiks bija rāms. Remdens .

Aizbraucu uz darbu. Pastrādāju. Aizbraucām paēst. Mazliet pārēdu jēgu. Vēl pastrādāju. Aiz loga lija, gāza, krusoja (no vārda krusa)un zibeņoja.

Vēl dažas reizes piezvanīju mammai. Bērniem. Brālim. Arī tēvam. Izklausījās vārgs. Liku izstāstīt visu  –  kas notika, kā jūtas. Teicu, lai guļ, dzer daudz ūdens un paskatās uz visu no gaišās puses – viņam nepalika slikti ne tad, kad dārzā viens strādāja, ne tad, kad sēdēja pie automašīnas stūres. Nu ko gan citu vēl es varēju teikt? Žēlināties būtu stulbi –  tas nekad nevienam nav palīdzējis. Tikai uzputo emocijas.

Braucu mājās.Iegājju veikalā, nopirku Rūjienas saldējumu (ar ķiršiem un šokolādi) un kaudzīti mazās tējas sveces.

Ejot ārā, pie strūklakas pamanīju kādu paziņu. Meklēja kaut ko somā. Un, kad pacēla galvu, varēja redzēt, ka izskatās diezgan izmisusi. Jautāja, vai varu aizdot naudu. Piecus latus. Protams, ka varu (es taču pati vēl no rīta aizņēmos – nodomāju, cik jocīgi, ka tā).

Aizgājām līdz bankomātam, izņēmu naudu. Neliegšos, kad pirmais impulss bija pāri (protams, ka varu aizdot, jo man ir un es zinu, ka atdos), prātā iekrita ķecerīga doma, ka varbūt tā es vēlos piekukuļot…kaut ko. Lai kā to nosauktu.

Kad šo domu pamanīju, teicu sev, ka nav ko ņemties. Kā būs, tā būs.

Atnācu mājās. Apēdu saldējumu. Noskatījos TV 3 ziņas un Ugunsgrēku. Uzsildīju vakar pagatavoto zupu. Iedevu kaķim ēst. Un sāku lasīt par citplanētiešiem. Internetā.

Lasīju apmēram 2 – 3 stundas. Tad nolēmu, ka jāuzraksta, kas šodien noticis, lai varu iet mazgāties, iedot kaķim zāles, pavingrot, pameditēt un iet gulēt.

Tā nu uzliku mantru Ra Ma Da Sa un rakstu. Mantru iesaku. Dziedinoša.