Birkas

, , ,

Tā izskatās, ka eksperiments  būs jāpaturpina. Nekādu īpaši citu iemeslu bez tā, ka iepatikās, tam nav. Otrdien, trešdien, ceturtdien un piektdien nerakstīju. Un kaut kā katru vakaru šķita, ka kaut kas piektrūkst. Tā nu šodien nolēmu, ka pamēģināšu mēnesi. No 25. jūnija līdz 25.jūlijam.

Šie ir pirmie jāņi, ko pavadu mājās – kaķis slims, jādod zāles katru dienu. Pamest vienu mājās būtu nelāgi, atrast pa jāņiem, kas pieskata, nereāli, ņemt līdzi – arī ne īpaši prātīgi. Kastē 3 dienas, nē, tas nav labi.

Ceturdien, 23. jūnijā biju pat sajūsmā. Neviena nav, klusums un miers. Ilgi gulēju, saēdos saldējumu, mazgāju veļu un pārlasīju jēgu – internets tāda viltīga lieta, ja kāda tēma iepatīkas, tad tik gūglē un gūglē, un tik lasi un lasi.

Tā nu salasījos kaudzi tekstus 3 valodās par anunnaki, saules vētrām, citplanētiešiem, 2012. gadu, un tamlīdzīgi. Kā rezultātā uzdūros vietējai un importa ziņai par pieklājīga lieluma saules vētru, kas 21. jūnijā esot bijusi uz Saules. Un uz zemi konsekvences atčāpošot 23. vai 24. jūnijā. Mja. Esot lielākā pēdējos 150 gados. Varot arī visu Zemes elektrosistēmu pa pieskari palaist.

Ej nu sazini. Paniku netaisīju. Aizgāju uz veikalu,  nopirku kukuli Lāču rupjmaizes, lielo pudeli ar ūdeni, sērkociņus un sveces. Nu, saimniecībā jau vienmēr noderēs.

Tā nu man tagad ir daudz sveču. Jo bija tikai tējas svecītes, tā nu es paņēmu tādu pieklājīgu kaudzīti. Izmazgāju arī kādu strēķīti netīrās veļas. Nu, lai ir kādam brīdim. Ja nu pamostos un elektrība kukū.

Iegāju vannā – ja nu tā ir pēdējā  karstā vanna turpmāko gadu laikā? Nav elektrības, nav arī karstā ūdens, vai ne.

Nē, vannā gāju pēc tam, kad atgriezos no izbraukuma. Ap desmitiem izdomāju aizbraukt ar riteni līdz Ķīšezeram. Cilvēku maz, taču tā nav,  ka neviena paša.

Toties vakar – 24. jūnijā – man gan bija sajūta kā pēc  neitronbumas uzmešanas. Nu, piedzīvojusi gan neesmu, taču skolā mācīja, ka tā ir bumba, kas bummms – visus cilvēkus pa tīro, bet mājas un citas lietas paliek. Tā arī bija. Ilgi laukā neuzturējos, neomulīgi palika.

Laiku pavadīju slinki kvadrātā – nu tik slinki sen man nebija gadījies. Kad aprīlī man bija smadzeņu satricinājums un divas nedēļas nogulēju, tad nebija tik slinki, biju aizņemta – sāpēja galva. Tomēr tak noņemšanās. Bet tagad – nekas. Galu galā no slinkošanas piekusu.

Šorīt pamodops jau ap 11tiem. Pozītīva tendence. It īpaši, ja ņem vērā, ka galvu noliku uz spilvena pusčetros no rīta. Ārā jau ausa gaisma. Kāpēc tik vēlu? Nu, aiz neko darīt. Skatījos nenormāli stulbu filmu līdz apmēram pusdieviem naktī (pat neatceros, pa kuru kanālu), tad vēl jāpavingro, jāpameditē, tad nolēmu iet vannā, tā nu salasījās.

Šodien nolēmu, ka laiku veltīšu skaistumkopšanai. Respektīvi, iešu vannā pa dienu. Izraustīšu uzacis, noskūšu kājas, nu, tādā garā. Tā arī izdarīju. Cita lieta. Uzreiz likās, ka diena jēdzīgāk pavadīta. Ja procesam iedod vārdu.  Ne jau velti zīmols rullē. Kā tāds.

Kaķis arī laimīgs. Šodien zooveikals bija vaļā un viņš tika pie jaunām smiltīm. Aleluja.

O, aiz  loga vairs nav mākoņu. Tas ir jauki. Iespējams, rīt  būs saulains.

Kaut kā pieklibo man ar to hronoloģiju šovakar. Nu nekas. Varbūt rīt būs labāk.

Mans televizors, starp citu, ir galīgi pārsteigts. Neatcerās, kad pēdējo reizi tā mocīts. “Greizie spoguļia” (daudzskaitlī, jo daudzi raidījumi) ir mans favorīts šajās brīvdienās.

Starp citu, manam tēvam ir labāk. Lai arī nav ne jausmas, kas viņam kaiš. Tā nu guļ slimīcā un joko, ka “nomiršot vesels”.