Birkas

, , , ,

Pamodos no rīta vairākas reizes. Vienā no reizēm aiztaisīju durvis un atstāju kaķi otrpus tām – acīmredzot paliek galīgi vesels. Bija sarīkojis sev skriešanās sacīkstes, diemžēl ne visai klusu.

Vienā no sapņiem, ko pamostoties atcerējos, glābu kādu vīrieti. Tai pašā sapnī viņš vai nu nomira vai arī bija ļoti smagā stāvoklī, tāpēc es (sapņa turpinājumā) apzināti nokļuvu laika punktā, kurā situāciju vēl varēja mainīt un aktīvi rīkojos. Sapnī es viņu pazinu, šobrīd neatceros, kā viņš izskatās un kādā attiecību statusā bijām.

Citā sapnī savukārt līdu pa sniega kalnu, man mugurā bija vasaras drēbes, taču sniegs nebija auksts.

Savukārt pirms pāris naktīm redzēju sapni, kurā man lika skaidroties, kāpēc viena no kampaņas tēmām (kuras rīkošanā esmu piedalījusies) ir ieteikums samazināt gaļas lietošanu uzturā. Atkāpei – sociālā kampaņa patiesi ir bijusi, taču “šajā dzīvē”, ne sapnī. Un tā nu es sapnī gari un izsmeļoši stāstīju savas domas – ka uzskatu par nedabīgu pretnostatījumu “dabas aizsardzība” un “cilvēku veselība”. Ka šie abi jēdzieni ir savstarpēji saistīti pēc būtības. Ka nav iespējama laba cilvēku veselība situācijā, kad daba tiek saindēta un tās resursi izšķiesti. Kad aizvien lielāks patēriņš tiek pieņemts kā “ekonomikas sildīšanas instruments”, izliekoties neredzam situāciju, ka nevar tikai ņemt, ņemt un ņemt, tā izpostot vietu, kur dzīvojam.

Ka  – tīri cilvēciski savtīgi – galvenais iemesls, kapēc “aizsargāt” dabu, esam mēs paši un mūsu pēcnācēji, jo  – mums jau to dzīvošanai labvēlīgo vidi vajag. Ne otrādi. Kā Zeme iztiek  bez dinozauriem, tā iztiks arī bez mums. Vēsi.

Un – ja runājam par gaļu – tā gaļa, ko mūsdienās var iegādāties lielveikalos, ne tuvu nav tāda, kā mēs domājam. To iegūst no dzīvniekiem, kas intensīvi audzēti un tas nozīmē: stāv lopiņi cits pie cita, viņus piebaro ar hormoniem, ar visādām vielām, kas paātrina augšanu, sašpricē ar antibiotikām, tā. Ja runājam par cilvēku veselību, tas noteikti nav tas, kas tai nāk par labu.

Ja nu par mani, es gaļu neēdu vispār. Un sākotnējais iemesls bija pavisam savtīgs – veselība.

Nu, tik daudz par sapņiem.

Atpakaļ pie tēmas. Kad piecēlos, pulkstenis rādīja 11.50. Aiz loga bija saulains. Hmm, apmēram stunda no mana prāta ir pazudusi. Un pēc šī Bermudu trijstūra es devos pabraukāties ar riteni.

Man ļoti patīk Rīgas centrs. Tāpēc es tajā dzīvoju. Viss tuvu, zaļš, parki. Mazas ieliņas un skaistas mājas. Un arī lielākas ieliņas, protams. Apmēram stundu, divas braukājos, tad atgriezos mājās.

Kaut ko palasīju internetā. Kaut ko parakstīju. Kādu laika sprīdi skatījos pa logu un klausījos mantras. Es dzīvoju mansardā, pa logu labi var novērot kaijas, baložus un citus lidoņus.

Aizgāju uz veikalu, nopirku mājas sieru “Ciba” un saldējumu.

Tad uzvārīju kartupeļus ar dillēm. Jaunos. Man garšo tikai jaunie kartupeļi. Kad tie ievecē, tie garšo briesmīgi – ne pēc kā un vēl sliktāk. Par laimi, vairs neesmu bērns, kuram mēģina iestāstīt, ka īstenībā “kartupeļi ir latviešu  otrā maize” un tamlīdzīgas blēņas. Kāda otrā maize. Tikai pirms pāris gadsimtiem šajā teritorijā tikai parādījās.

Pusdienās ēdu kartupeļus ar dillēm un mājas sieru. Uzcienāju arī kaķi. No manas rokas viņš ēda. No bļodiņas ne. Laikam man ir ļoti garšīgas rokas.

Tad ieliku mazgāties veļu. Un noklausījos radio ierakstu (vecu) kā Sandis Dūšelis runā ar Hariju Burkovski par Kundalini jogu.

Kaut kur šajā laika nogrieznī man piezvanīja Kamene. (Kāds atvieglojums kādu nosaukt vārdā…lai arī šādā. Jo – visus, ko aprakstu, gluži vārdā un uzvārdā negribu saukt, viņi taču nezina, ka komunicējot ar mani, tiks pie šādas negaidītas publicitātes. Taču dēvēt kādu par “paziņu”, “draudzeni” vai “kolēģi” var tikai līdz zināmai robežai, proti, kamēr nav pārāk daudz darbojošos personu. Īsti nezinu, kā to atrsināt. Jocīgi būtu rakstīt – “kopā ar draudzeni, taču ne to, kas minēta iepriekšējā ierakstā, bet citu…”. Laikam došu iesaukas. Ērtības labad.)

Tātad, man piezvanīja Kamene un piedāvāja rīt aiziet iemēģināt karsto jeb Bikram jogu. Jauki. Kā reiz nesen nodomāju, ka jāpamēģina.

Kā parasti reizēs, kad naudas plūsma uz kādu laika momentu ir sašaurināta, man uznāca izsalkums (kad makā man nav naudas, visai bieži esmu daudz ēdelīgāka kā tad, kad naudas ir relatīvi daudz; laikam kaut kāds izdzīvošanas instinkta paveids).

Tā nu nolēmu doties uz veikalu pēc olām. Pankūkas izdevās vienkārši BURVĪGAS, tik labas tās sen man nebija sanākušas. Saputoju 2 olas ar fruktozi, tad milti un ūdens, un cepu ghi sviestā. Mmmmm. Ēdu kopā ar aveņu ievārījumu.

Un kamēr cepu un ēdu (man patīk ēst uzreiz, kamēr vēl karstas), aizdomājos par vienu lietu. Kā gan tas var būt:

1) es domāju, ka mani vairāk interesē “domas, jūtas un atklāsmes”, kā tas”, “kas notiek” (vēl šodien par to rakstīju).

2) pēc savas iedabas esmu “ķermenisks cilvēks”, t.i. – man ir svarīga “izjusta” pieredze, man ir svarīgi, lai drēbes pirmkārt ir ērtas un tikai tad – stilīgas  (ideāli, protams, ja gan + gan, ko tur liegties), man ir svarīgs fizisks kontakts ar cilvēkiem (ne velti man ļoti patīk kontaktimprovizācija), tātad….

..kā gan tas iet kopā??

Vai nav tā, ka abas šīs tēzes savstarpēji izslēdz viena otru? Taču, tā kā abas teicu “no sirds”, citiem vārdiem – es tā  domāju, kas ir šo domu pamatā? Varbūt ir tā, ka iemesls, kapēc mani mazāk interesē “tas, kas notiek”, bet vairāk – “domas utt.” (resp. pasaule, ko īsti aptaustīt nevar), slēpjas kādās lielās bailēs, kas kaut kad ir bijušas?

No kā es tik ļoti nobijos, ka nolēmu “pievērsties” neķermeniskām matērijām tā vietā, lai izjustu un izbaudītu un – galu galā – ATZĪTU -ķermenisko realitāti?

Skaidra lieta, ka man nav ne jausmas. Taču jautājums ir uzdots.