Birkas

, , ,

Gāju es šodien pa Blaumaņa ielu un sapratu, ka man ir jāuzraksta motivācija jeb iemesli, kāpēc  nolēmu kādā x laika nogrieznī fiksēt, ko daru.

Pirmkārt, lai novērotu savas darbības. Mana prioritāte līdz šim (un iespējams – tas nemainīsies) ir bijušas manas domas, sajūtas un atklāsmes, savukārt darbības kā tādas nekad man nav šķitušas sevišķi būtiskas. Taču – no otras puses – esmu piedzimusi šeit – šajā laikā un vietā – tieši tāda, kāda esmu (es domāju “dotos lielums” – ģenētika, dzimta, rakstura intences, utml.), tāpēc ir sava jēga tajā, ko daru. Koncentrējot uzmanību uz esošo, notiekošo, es varētu gūt ko jaunu. Jo – man ir aizdomas – arī savā pašizpratnē es balstos uz daudziem priekšstatiem  / aizspriedumiem / pieņēmumiem, kas kaut kad ir iegūti, taču kuriem nav itin nekāda sakara ar realitāti.

Otrkārt, novērošana maina novērotāju. Tas ir sen pārbaudīts fakts un pie tā es vairāk nepakavēšos.

Treškārt, rakstot pētu savu apzinātības / atklātības un godīguma līmeni. Jau šobrīd secinu, ka tas ir augstāks kā 12 gados, taču ne tuvu tik augsts kā tam vajadzētu būt. Filtri. Salīdzinoši ar agrākiem gadiem es labāk un biežāk tos piefiksēju, taču tomēr vēl – ne vienmēr.

Ceturtkārt, man neizprotamu iemeslu dēļ laiku pa laikam nonāku situācijās, kurās dzirdu ļoti dīvainus (t.i. mani pārsteidzošus) spriedumus par sevi.  Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc rakstīt – ir jau bijusi nedēļa, un būs mēnesis, kurā (pirmkārt, jau man pašai) būs redzams kā tad ir. No vienas puses, mans dzīvesveids ir diezgan noslēgts.  No otras puses, ir brīži, kad esmu gatava dažādām idejām, kas varētu izskatīties kā diezgan avantūriskas vai nesaprotamas. Ja vērtē. No ikdienas skatu punkta. Man nav ne jausmas, kāds būs jūnijs.

Un te es arī redzu lielu izaicinājumu – nevērtēt sevi.

Pārlasot vakardienas ierakstu sapratu, ka to ir grūti darīt, ja prāts nav neitrāls, ja, piemēram, cilvēks ir nobijies. Man tad ir iespējamas trīs veidu reakcijas: a) raudu, b) smejos – jokoju un ironizēju, c) abi varianti.

Vakar naktī meditācijas laikā sapratu, ka virpulis ir universāla pāreja. No viena līmeņa uz citu. Ja kāds cilvēks vai situācija rada virpuļa sajūtas (kas izpaužas kā pamata trūkums, neizpratne, robežu pazaudēšana, apjukums) – tas ir labi. Tas nozīmē, ka notiek kvalitatīvas pārmaiņas uz citu apziņas / izpratnes līmeni. Tās ir grūtas, ja ir bail. Tās ir skaistas, ja vēro un izbauda.