Birkas

, ,

Naktī bija daudz un intensīvi sapņi. Nezin kāpēc vairākos sapņos (jo no rīta vairākas reizes pamodos, lai pārliktu modinātāju un pagulētu vēl mazliet, tāpēc ieguvu iespēju noskatīties vairāk sapņus kā tad, ja celtos kārtīgi uzreiz pēc pirmā zvana) redzēju vienu paziņu.  Tas bija diezgan mulsinoši, jo ikdienā es par viņu diez ko nedomāju.

Vienā no sapņiem kaut kur gribēju braukt. Biju uz liela kuģa klāja, kāpu pa trepēm uz tā otro stāvu, kas izrādījās plaša ainava. Citā sapnī man bija bērns, kas izskatījās kā mana jaunākā meita, taču to sauca kā manu vecāko meitu.

Rīts bija saulains un diena solījās būt gana silta, tāpēc uzvilku aizvakar izgludinato balto garo  kokvilnas kleitu ar lencītēm, uzvilku kājās baltās sandales un biju gatava karstumam, ja tāds atnāks.

Darbā šodien bija ļoti jautri. Pusdienas ēdām “Index Cafe” (tajā, kas netālu no Spices), es paņēmu rīsu nūdeles ar dārzeņiem un teriaki mērci, man negaršoja. Ir jau vasara, taču viņi pie nūdelēm klāt pieliek saldētus un uzsildītus dārzeņus (izskatījās, ka paprika un kāposti ir vienīgie nesaldētie dārzeņi), pē. Saprotu, ka kafejnīcas taupa naudu tā cūkojoties, taču tas manu riebumu nemazina. Ir taču vasara, ir iespējas. Un – pat ja nebūtu vasara – saldētu dārzeņu lietošana ir zemas kvalitātes zīme.

Pēcpusdienā man bija jābūt centrā  – piedalīsimies Zinātnieku naktī, tāpēc devos uz Zinātņu akadēmiju parunāties. Esmu tur bijusi tikai pāris reizes, tajā stāvā, kur bija sarunāta tikšanās – ne reizi. Skaisti, gaitenī bija gleznu izstāde, gaiša un viegla noskaņa.

Kad pēc darba atgrizos mājās, izēdu bļodiņu Rūjienas saldējuma un apēdu 3 pirms pāris dienām ceptās pankūkas; tad nolēmu braukt uz Lielupi – tur šovakar kāpās iknedēļas kontaktimrovizācijas JAMs. Nekad vēl nebiju bijusi JAMā brīvā dabā.

Braucu ar vilcienu; ejot cauri mežam, jau krēsloja, taču, nonākot jūrmalā, nemaz nešķita, ka jau ir pienācis vakars. JAMs bija LIELISKS, satiku sen neredzētus cilvēkus, iepazinos ar iepriekš nepazītiem. Mājās mani atveda viena no meitenēm, piebirdināju viņai mašīnas salonu – visur smiltis, ausīs, matos, aiz drēbēm, skropstās; taču sajūta neaprakstāmi laba.

Kā atgriezos mājās, uzreiz gāju dušā, citādi aiz manis burtiski bira smiltis.

Sagatavoju rītdienas Kundalini jogas nodarbību, tagad rakstu. Ar vienu aci paralēli skatos dokumentālo filmu par vienu no Āfrikas ciltīm. Spilgtas krāsas, skaisti cilvēki. Saulains. “Kā jums, Eiropā?” viņi prasa, “Ko jūs dodat puisim, kad viņš izaug? Govi vai naudu? Un ja naudu – savu vai bankas?” Viņi dod govi. Liela daļa cilvēku Eiropā taču tam jaunajam puisim nedod neko. Ne govi, ne naudu.

Visādus jautājumus viņi uzdod. Un ļoti labus. Un režisors viltīgs – rāda, kā uzdod jautājumu un iepauzē – lai skatītājs pats aizdomājas.