Birkas

, , ,

Piecēlos bez 15 minūtēm sešos. Nāca miegs. Labierīcības,  zobu tīrīšana, acu vingrinājumi, glāze ūdens; uzvilku balto treniņtērpu, paņēmu datoru un gāju uz trolejbusu. Ārā bija saulains , dzidras, zilas debesis. E-talonu biju aizmirsusi nopirkt, tāpēc nācās pirkt biļeti “pa dārgo”.  Aizbraucu uz “Miervidiem”, sagatavoju telpu nodarbībai. Neviens neatnāca, novadīju nodarbību sev – vakar sagatavoju kriju prānas / apānas līdzsvarošanai, to arī izmēģināju kopmlektā ar piemērotiem iesildīšanās vingrinājumiem un meditāciju.

Šī man bija trešā reize manā apmēram pusgadu garajā jogas skolotājas darbā, kad uz nodarbību neviens neatnāk. Pirmajā reizē ļoti pārdzīvoju, domāju, ko “darīju nepareizi”, kāpēc “neiepatikos” un tādā garā. Taču no otras puses – nopriecājos, jo zināju, ka šādām bailēm ir “jāiziet cauri”. Nedrīkst uztvert personiski tādas lietas. Tāpat kā nedrīkst uztvert personiski to, ka cilvēki, kas apmeklē nodarbības, slavē vai tieši otrādi  – izsaka rūgtumu vai izpauž agresiju. Tā ir viņu lieta.

Skolotāja izdevums nav iztapt, skolotāja uzdevums ir palīdzēt cilvēkam viņa paša attīstības ceļā. Vai viņš pa to ies, vai arī pie pirmajām grūtībām nobīsies un  nolems – kā Ezopa fabulā – ka vīnogas tak ir zaļas, tas jau ir viņa paša lēmums. Joga nav viegla. Jo agri vai vēlu tā konfrontē mūs ar visu to, ko mēs negribam redzēt, negribam apzināties. Taču izvēles īstenībā nav – ir tikai lēmums: iet cauri bailēm, sāpēm un dusmām vai arī aizbildināt sevi ar dažādiem ieganstiem, kāpēc to nedarīt. Izvēle “nedarīt” īstenībā nav nekāda izvēle, jo agri vai vēlu mums tomēr nākas ar sevi satikties.

Kad izgāju no jogas centra, laiks jau bija pamanījies apmākties. Aizbraucu līdz centram, iegāju kafejnīcā “Junge” un apēdu svaigi ceptu rabarbermaizi.

Tad devos uz mājām un pastrādāju līdz pusdienas laikam. Nevarēju saprast, ārā silts, vai auksts, jo atgriežoties mājās pat mazliet nosalu. Tāpēc uzvilku kleitu, legingus un vēl paņēmu virsjaku. Gāju uz tikšanos un pa ceļam ienesu “salabot” savas zilās lina bikses. Spiedpoga iztrūkusi.

Pēc tikšanās gāju uz Vecrīgu paēst. Pa ceļam satiku Meiteni, Kas Nesen Braukusi Ar Jahtu 12 Dienas, gājām kopā pusdienās. Iztincināju viņu par braucienu (nekad neesmu braukusi ar jahtu, viņa ir  braukusi vairākas reizes un stūrējusi arī), pastāstīju savu Jāņu Sāgu (kā paliku Rīgā).

Ēdām Doma laukuma “Double Coffe”, es paņēmu baklažānu rullīšus (kaut kāds jaunums, tā teica ēdienkarte), bija ĻOTI labi.

Aizbraucu uz darbu, pastrādāju un braucu mājās kopā ar vienu no ārzemju viesiem, kas no rītdienas līdz svētdienai vadīs nodarbības vienai starptautiskai jauniešu apmācībai, ko mēs organizējam. Precīzāk, organizē mana kolēģe, es piedalos ar naktsmāju došanu lektoriem un morālo atbalstu.

Pa ceļam uz mājām izgājām cauri veikalam, es nopirku Filadelfijas sieru, mājas sieru Ciba un salātu lapas. Iepazīstināju viesi ar māju (kur kas atrodas) un gāju uz Bikram jogu. Pa ceļam nopirku kaķim barību un sev matu gumiju.

Šoreiz jau nebija tik dramatiski kā pirmajā reizē – lai arī biju nobijusies (galvenokārt no karstuma) un jutos mazliet kā salauzta (mazliet pēdējās dienās “satrakojos” – salīdzinot ar gandrīz nedēļu ilgo gulšņāšanu pa māju pēdējās divas dienas bija visai aktīvas: pirmdien biju uz karsto jogu (un, tā kā biju pirmo reiz (tā pieredzējušākie stāstīja – ka pirmjās reizēs tā esot, ķermenim esot jāpierod), tad no karstuma man vienā brīdī palika slikti un vilka uz vemšanu), otrdien – uz kontaktimprovizācijas JAMU, kur arī pa smiltīm iztrakojos ne pa jokam un šorīt vēl no rīta pusotru stundu Kundalini joga).

Šoreiz ļoti piedomāju pie elpas un pie tā, lai būtu ļoti mierīga un “nesatrakotos” (citiem vārdiem: nepārcenstos), un bija jau daudz labāk. Tiesa, jāatzīst, ka pēcsajūta pēc nodarbības šodien nebija tik jaudīga kā pirmdien. Domāju, šonedēļ vēl vismaz vienu reizi jāaiziet – varbūt sestdien. Lai varu salīdzināt jau trīs reizes.

Kamēr gāju uz Bikram jogu, man piezvanīja no bankas – izrādās, raizējoties, vai šodien karstumu varēšu izturēt un maksimāli izmantot nodarbībā sniegto, biju galīgi aizdomājusies un atstājusi karti bankomātā.

Viss kārtībā, pēc nodarbības aizgāju kartei pakaļ, paldies apsardzes dienestam!

Atgriezos mājās, mazliet parunājāmies ar viesi divās valodās (krievu viņam dzimtā, taču jau apmēram 10 gadus dzīvo Zviedrijā, tāpēc ikdienā runā angliski, krieviski esot iespēja runāt apmēram 2 x mēnesī, kad vecāki piezvana; tad nu es teicu, ka jāizmanto saruna ar mani kā trešā (bonusa) reize šajā mēnesī).

Sāku rakstīt, zvans pie durvīm, ieradās otra viešņa. Mazliet paēdām (Lāču rupjmaize, siers un tomāti un svaigu piparmētru tēja), parunājāmies, iedevu viņiem tīru gultas veļu un tagad rakstu.

Pabeigšu, iešu dušā, pavingrošu, pameditēšu un ar labu nakti.