Birkas

, , , , ,

Pamodos un uzreiz atcerējos, ka mājās neesmu viena. Pēc kāda brīža skanēja modinātājs. Pārliku uz vēlāku laiku. Tad dzirdēju, ka modinātājs skan arī blakus istabā. Nolēmu vēl pagulēt, kamēr ciemiņi tiek galā ar tradicionālajām rīta sakopšanās lietām. Aizmigu.

Pamodos vēl pāris reizes, atkal aizmigu un pasapņoju, kamēr nobriedu celties. Šo impulsu acīmredzot sajuta arī kaķis, jo uzreiz ar skaļu “Mur!” ieleca manā gultā sasveicināties.

Piecēlos, atvēru logu un 3 minūtes mirkšķināju acis. Tas ir viens no vingrinājumiem acīm, ko pildu katru rītu. Pēc tam fokusēju skatienu uz debesīm, mirkli turēju, tad uz pretējās mājas skursteni, nofiksēju, tad uz deguna galu. Un tā vairākas reizes.

Pēc tam apsēdos, saliku rokas lūgšanas mudrā un sešas reizes “izapļoju acis” uz vienu un pēc tam uz otru pusi. Daru to katru dienu, tad acis “labāk pamostas” un varu viegli ielikt kontaktlēcas. Citādi acis pēc miega – gluži kā viss ķermenis – vēl ir sagurušas un neveiklas.

Tad piecēlos kājās un lēni, izjūtot skriemeli pēc skriemeļa, liecos uz priekšu, līdz ar lkatras roku īkšķi un rādītājpirkstu varēju aptvert attiecīgās kājas īkšķi. Elpoju un atslābinājos aizvien  vairāk, izstaipot muguru un kaklu ar gravitācijas palīdzību. Tad lēnām iztaisnojos, pacēlos pirkstgalos, izstiepu rokas un tā izstaipīju rokas, muguru, kājas un pēdas. Kādu laiku pastāvēju, kamēr nolēmu, ka pietiek. “Izapļoju” (nav ne vainas jaunvārdam, konkrēti raksturo darbību!) galvu vairākas reizes uz vienu un tad uz otru pusi, tikmēr viesi bija atbrīvojuši vannas istabu  un es varēju iet dušā.

Kamēr mazgājos, abi mani viesi bija pamanījušies pabrokastot. Laikam Lāču rupjmaize un Cibas mājas siers viņiem nelikās īpaši uzticama izvēle, jo, kad jautāju, vai abi nevēlas maizītes, viņi ļoti strauji atteica: “Mēs jau apēdām banānu!”

Tā kā abi ir izteikti kafijatkarīgie, taču man mājās kafijas nav, jo to nedzeru, pa ceļam uz autobusu iegriezāmies “Costa Coffe” (vai tamlīdzīgi – nekad neesmu droša par nosaukumiem vietām, kurās bieži neiegriežos) un iepirkāmies. Ārā bija saulains, ļoti silts, man mugurā bija garā baltā kleita un kājās baltās sandales.

Aizbraucām līdz darbam, nodevu abus kolēģes gādīgajās rokās piebarošanai (viņiem bija paredzēta sapulce ar dāsnu bulciņu un augļu oderējumu) un gāju uz banku – atbloķēt karti.

Pēc tam pastrādāju. Tad braucām uz “Ostas skatiem” paēst. Paņēmu salātus (gurķi, tomāti, lapu salāti, mērce), griķus un saldo. Bija tā nekas.

Tad vēl pastrādāju. Pie reizes nomainīju blogam dizainu. Mainu to laiku pa laikam. Laikam uztveru to līdzīgi kleitai vai somiņai. Vai paklājam. Saturs jau paliek. Tikai izskats mainās. Tā nu mans blogs reinkarnējas laiku pa laikam citā fiziskajā tēlā. Saglabājot esošo struktūru un ielikto saturu. Gluži kā tāda dzīva būtne.

Kad izgāju no biroja, ārā jau bija apmācies un tuvojās negaiss. Tomēr izspruku sausā. Pa ceļam uz mājām iegriezos veikalā un nopirku lielo Rūjienas saldējuma kasti un vafeļu trauciņus.

Mājās mani sagaidīja abas meitas. Katru reizi, kad viņas sen neesmu redzējusi, iegrimstu siltā mīlestības un maiguma plūsmā. Kad ilgu laiku esam kopā, viena no otras nogurstam, pakašķējamies, kā jau visas ar ego dāsni apveltītas būtnes.

Ēdām saldējumu no vafeļu trauciņiem kopā ar vecākās pašrocīgi lasītām zemenēm. Runājām, runājām. Vecākā salika stikla trauciņos pašas lasītās zāļu tējas.

Tagad jaunākā spēlējas ar dzeltenu balonu, bet vecākā lasa “Lilit”. Pēc tam viņa lasīs manu  blogu. Katru dienu viņa tā darot – lai zinātu, kā es pavadu dienu.

Tūlīt beigšu rakstīt, padzeršu sarkano āboliņu tēju (speciāli man uztaisīja un atnesa), tad iešu dušā, pavingrošu, pameditēšu un ar labu nakti. Nu, varbūt vēl padziedāšu kādu šūpuļdziesmu.