Kāpēc nerakstīt

Nolēmu vairs neturpināt rakstīt, ko katru dienu daru. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, sapratu, ka jāmaina apziņas fokuss jeb atrašanās vieta, jo tik ļoti fokusējoties (štrunts par labskanību, toties domu varu izteikt precīzi) uz ikdienas norisēm, atņemu sev spēku. Jo tas ir pārāk “plakani” un tā īsti ne par mani, ne manu dzīvi neko nepasaka.

Iespējams, tā nebūtu, ja mans atklātības līmenis būtu daudz augstāks. Ja es godīgi vienmēr atzītos, ko jūtu  – pret konkrētiem cilvēkiem (vai tie būtu vīrieši vai sievietes), pret notikumiem. Turpināt lasīšanu “Kāpēc nerakstīt”

Advertisements

Trešdiena, 13. jūlijs

Man patīk, kā zvana mans modinātājs. Esmu uzlikusi skaistu dziesmu. Skaņa pamazām no ļoti klusas kļūst arvien skaļāka. Viegli iziet no sapņa šajā pasaulē. Piecēlos pirms sešiem, ātri sataisījos un braucu uz jogas centru. Šodien neviens uz nodarbību neatnāca. Ļoti labi. Varēju pastrādāt ar sevi. Paņēmu jaudīgu kriju – viens no tās efektiem ir gremošanas veicināšana. Visās izpausmēs. Fiziskajā (ēdiens), emocionālajā (piemēram, dusmas) un mentālajā (iestrēgšana kādā no domu virpuļiem).

Pēc nodarbības “pa taisno” braucu uz darbu. Tas bija ilgi. Ceļā pavadīju vairāk kā stundu. Pa šo pašu laiku es varētu ar vilcienu no Tukuma atbraukt līdz Rīgai. Turpināt lasīšanu “Trešdiena, 13. jūlijs”

Otrdiena, 12. jūlijs

No rīta bija apmācies. Atvēru logu – vēss. Nopriecājos, jo bija radusies iespēja uzvilkt jauno melno kleitu. Viņai ir tik dīvains piegriezums, ka netieku gudra – vai tas ir domāts speciāli, vai arī man vienkārši ietirgots brāķis. Taču man ļoti piestāv  – lai vai kā arī būtu.

Aizgāju uz mikroautobusu, aizbraucu uz darbu, pastrādāju, gāju pusdienās uz Vairāk saules, apēdu Tagliatelle ar tomātiem,  gāju uz darbu, pastrādāju, braucu mājās ar autobusu. Turpināt lasīšanu “Otrdiena, 12. jūlijs”

Pirmdienas nakts. Zibens

Aiz loga sāka zibeņot. Izslēdzu gaismu, atvēru aizkarus, aizdedzināju sveces, uzliku youtube playlistē Alīnu Orlovu, apsēdos uz palodzes un sāku izbaudīt.

No mana loga var redzēt debesis, jo dzīvoju mansardā. Katrs zibens uzliesmojums padarīja debesis baltas. No sākuma kreisajā stūrī, tad tieši priekšā, tad pa labi. Pērkons sekoja īsi pēc tam. Lietus ilgi nelija.

Un tad sāka gāzt.

Pirmdiena, 11. jūlijs

Vakar naktī – iedvesmojoties no TV redzētās filmas par Odriju Hepbernu – nolēmu noskatīties vienu no filmām, kurā viņa ir galvenajā lomā. “Breakfast at Tiffany’s”. Bija jau vēls, kad beidzu skatīties. Saskumu pavisam. Iepriekšējo reiz filmu biju skatījusies sen, sen, tagad redzēju to pavisam savādāk.

Turpināt lasīšanu “Pirmdiena, 11. jūlijs”

Svētdiena, 10. jūlijs

Es nezinu, cikos šorīt pamodos. Tas noteikti nebija rīts, jo spraugā starp aizkariem vīdēja koši zilas debesis. Es ilgi staipījos. Tad murcīju kaķi. Tad atvēru aizkarus, gulēju un skatījos debesīs. Ilgi.

Iegāju dušā, izdzēru glāzi ūdens, saģērbos. Gāju uz tirgu. Ārā bija saulains un sutīgs. Jau pēcpusdiena. Nopirku pirmos ķiršus, ko ieraudzīju. Pagaršoju pirms tam, bija saldi. Man nepatīk neko vilkt garumā. Ja man patīk, es ņemu. Es neveicu ilgstošas izpētes un salīdzināšanas. Mani tas garlaiko. Man tādos brīžos ir sajūta, ka es tērēju savu laiku. To var izlietot arī labāk. Runājot ar kādu cilvēku, ar ko saruna nes nemitīgus atklājumus. Skatoties uz dīķi  vai kanālu, vai upi, vai jūru – kā ūdens viļņi nomaina cits citu. Ejot pa ielu un vērojot mājas un pretimnākošos cilvēkus. Klausoties mūziku, kas atved mani atpakaļ pie sevis pašas.

Turpināt lasīšanu “Svētdiena, 10. jūlijs”