Birkas

, , ,

No rīta piecēlos un prātoju, ka tomēr jūtos neveikli, ja mājās bez manis nakšņo vēl kāds cits. Kāds, ko es gandrīz nepazīstu. Gāju mazgāties, viesis jau bija piecēlies un atkal klabināja laptopa taustiņus.

Nomazgājos, izdzēru glāzi ūdens, pavingrināju acis. Kad vilku kleitu, īsu brīdi svārstījos, vai netaisīt ciet savas istabas durvis (ja nu ienāk?), tad nolēmu, ka nē. Pārāk sarežģīti tas būtu.

Sataisījos un gājām. Aizvedu viesi uz Kūkotavu un gāju tālāk uz tikšanos. Tā beidzās diezgan ātri. Nolēmu iet uz pieturu pie Nacionālā teātra,  pa ceļam nopirku divas svaigas kafijas maizītes un, sēžot bastejkalnā pie kanāla uz soliņa, tās apēdu. Ēdot secināju, ka atmiņas par kafijas maizītēm šajā rītā noteikti ir valdzinošākas kā reālo kafijas maizīšu garša. Ēdu un skatījos uz ūdeni. Tas bija blīvs un gluds, un mirdzošs.

Kanāla otrā pusē kāds vīrs diezgan skaļi pļāva zāli. Cilvēku parkā bija ļoti maz. Gandrīz neviena.

Pēc tam devos uz pieturu. Autobusā cilvēku bija daudz. Katrs sevī. Viens vīrietis skaļi runāja pa telefonu, tādā saspiestā balsī.

Darbā šodien bija grūti pastrādāt. Grūti sakoncentrēties. Sāku prātot, kāpēc, sapratu, ka esmu nogurusi. Ciemiņi, kas paliek pa nakti un kurus īsti nepazīstu.  Eksperimenti ar karsto jogu. Ātrais brauciens uz Sloku, uztraukums, vai viņiem izdosies aizbraukt mājās, vai tēvam nepaliks slikti (un vai automašīna tāpēc necietīs avārijā).

Pateicu sev, ka arī tādas dienas gadās, un atslābu. Padarīju lietas, kurām sen nebija sanācis laika. Un uzrakstīju blogā, ko darīju vakar. Domājamās atliku uz rītdienu.

Pusdienas paēdām Ostas skatos, es tiku pie burvīgas speciālporcijas – kartupeļu pankūkām ar krējumu un kazas sieru.

Mazliet pastrādāju, mazliet palasīju. Tad braucu mājās. Pa ceļam nopirku kaķim barību. Noliku datoru un kopā ar vecāko meitu (kas šodien atgriezās no Vecumniekiem, jo draudzenei, pie kuras viņa bija, nomira tuva radiniece) gājām uz kino Rīga – uz Nubpu Rinpočes lekciju „Kāpēc mēs ciešam un kā no tā atbrīvoties?”

Cilvēku bija tik daudz, vienā brīdī tos, kas vēl stāvēja rindā, aicināja kāpt balkonā, jo zālē vairs nepietika vietas. Tā nu gājām uz balkonu, pa ceļam ziedojumu kastītē iebēru visu metāla naudiņu, kas man bija (un nebija tās pārāk daudz, jo biju plānojusi maksāt par biļetēm ar karti).

Tā patiešām bija liela dāvana – atrasties tāda skolotāja tuvumā.

Nesen kā atnācām mājās, paēdu zupu, meita man ielika saldējumu, izēdu divas bļodiņas. Tagad prātoju, vai neapēst arbūzu. Rīt agri jāceļas, jāvada nodarbība. Šovakar laikam iešu melnā māla vannā. Tad pameditēšu un ar labu nakti. Vingrot atsākšu no rītdienas.