Birkas

, , ,

No rīta aizvedu abus ārzemju viesus uz tikšanos Index Caffe un atgriezos mājās. Šo to padarīju, pēc tam paēdām zupu. Ar jaunāko devāmies pie zobārsta, vecākā meita kārtoja somu, lai brauktu pie draudzenes uz Vecumniekiem. Diena bija saulaina, vējaina un pavēsa.

Pēc zoba salabošanas abas gājām uz autoostu, lai uztaisītu mazajai e-talonu. Smieklīgā kārtā mani to beidzot izdarīt samotivēja kontrolieres. Jau gandrīz pusgadu nevaru izčammmāties uztaisīt jaunu – viņa iepriekšējo pazaudēja – nekad nav laika. Darba laiks viņiem tāds nejēdzīgs un atrašanās vietas arī. Bija tā: braucām mēs abas ar jaunāko sestdien uz Alfu, es viņai nopirku parasto e-talonu. Kontroliere, pārbaudot mums biļetes, sāka mana audzināt par to, ka  pērku bērnam biļeti (!). Un es viņai saku, ka bērna e-talons ir pazudis un, ka es darba laikā netieku uztaisīt, un viņa man – ka vecmāmiņa taču var. Un es viņai  – ka vecmāmiņa nedzīvo Rīgā. Un viņa man – būtu labāk saldējumu bērnam nopirkusi! Tagad taču “viss tik dārgs”! Nu cirks. Mīļi. Pēc tam, kad atpakaļceļā man par šo pašu tēmu uzklupa vēl viena kontroliere, sapratu, ka ir pienācis laiks atrast brīdi, lai to lietu nodarītu.

Atjaunojām e-talonu un braucām pie manis uz darbu. Pastrādāju, tad apēdām dzimšanas dienas torti, saņēmu dāvanu, tad vēl mazliet pastrādāju, un tad gājām uz autobusu, lai brauktu uz centru.

Dzelzceļa stacijā nopirku meitai vienu no bērnu žurnāliem, sev Rīgas laiku, lai ir ko palasīt, kamēr braucam. Vienā no kafejnīcveidīgajiem kioskiem nopirku divas bulciņas.

Vilcienu nācās pagaidīt. Tikmēr apēdu bulciņu. Kad vilciens atbrauca, no sākuma iekāpām rūcošajā vagonā, nolēmām pārsēsties. Pārsēdāmies citā.

Sāku lasīt žurnālu. Lasīju un pamanīju, ka, vairākus tekstus lasot, mani pārņem tādas kā dusmas, kā žēlums, kā neveiklība. Un tad sapratu, kāpēc. Vairāki tekstu autori paniski baidās izskatīties smieklīgi vai dumji, vai banāli. Lai tiktu ar to galā, viņi vai nu izsmalcināti ņirgājas par aprakstāmo tēmu (vai personu), vai izsaka auksti ciniskas piezīmes.

It kā būt cilvēkam (ar to saprotot arī nedrošību, mulsumu, sirsnību, vienkāršību, cerības, bailes, ticību) būtu kāds noziegums. Vai arī, ka tas liecinātu “par sliktu gaumi”. Nuja, tad taču kāds cits varētu pasmieties. Tāpēc labāk smieties pašiem. Un izlikties, ka šādas uzvedības iemesls nav bailes. Ka tas vienkārši ir izsmalcināti intelektuāls skatījums. Tāds, kuru saprot tikai tie, kas paši ir gudri. Jo karalis taču nav kails. Tikai muļķi tā domā.

Patika man Ošleja  mazais rakstiņš par izglītību. Būtu labi, ja to izlasītu visa Izglītības Ministrija.

Stacijā mūs sagaidīja mana mamma, par ko man bija pārsteigums, jo zināju, ka tēvs vēl joprojām nejūtas īpaši vesels, domāju, ka nebūs atbraukuši pretī. Aizbraucām pie maniem vecākiem, mazliet paēdām un tad braucām uz dārzu. Dārzs viņiem atrodas apmēram 3 kilometru attālumā no mājām. Laikā pirms neatkarības vecākiem tur bija gan dārzs, gan apbūves gabals un viņi bija sākuši celt māju. Materiāli jau bija savesti, projekts saskaņots. Taču tad sākās juku laiki un mans tēvs tiem nespēja pielāgoties. Taču dārzs vēl joprojām viņiem ir.

Uzēdām ķiršu un zemens. Aizgājām līdz dīķim. Meita parādīja, kurā vietā iemācījusies pārkāpt pāri žogam. Tad braucām mājās. Un – kamēr es aizsēdējos mājiņas ar sirsniņu dzīvokļa versijā, dzirdu, ka mamma saka – visi vilcieni un autobusi uz Rīgu jau aizgājuši. Domāju, ka viņa joko. Izrādās, nē. Izrādās, kaut ko sajaukusi, domājot, ka pēdējais vilciens ir ap vienpadsmitiem.

Mamma sazvanīja izziņu dienestu, izrādās, ka vienīgais pieejamais transports ir mikroautobuss no Slokas pēc pusstundas, braucām. Jutos visai nemierīga,  baidījos, ka tēvam nepaliek slikti. Izrādīt to arī nevar, ek, nepatīk viņam. Mēģina taču palīdzēt.

Aizbraucām uz Sloku, skrēju pāri sliedēm – jo sākumā domājām, ka no autoostas atiet, izrādās, no maza laukumiņa pie dzelzceļa stacijas. Paspēju.

Mājās biju pēc divpadsmitiem. Importa viesis jau gulēja. Iedevu kaķim zāles, iegāju dušā, pameditēju un gāju gulēt. Vienā sapnī redzēju, ka esmu kādā mājā (it kā manā), vēlos nošķirties no citiem un taisu ciet aizkarus, aiztaisu, taču tad pamanu, ka visas sienas  ir caurspīdīgas. Tikai nesapratu, vai arī no ārpuses tā izskatās. Vai arī tikai es no iekšpuses varu redzēt cauri sienā.

Nekas patiesībā nav noslēpjams. Tā es nodomāju, pamostoties.