Birkas

, ,

Septiņos pamodos. Pati. Bez modinātāja. Tad nolēmu, ka tomēr vēl mazliet jāpaguļ. Aizmigu. Modinātājs zvanīja pusastoņos. Mazliet vēl pagulēju un cēlos augšā.

Pamodināju vecāko meitu, sataisījāmies un gājām uz ielas stūra gaidīt auto. Pirms tam satikām vienu būtni, kas iedeva dažas somas un saiņus, ko aizvest bērniem (kliņģerveidīgu izstrādājumu, desas, pīrāgus, kaut kādus papīrus). Tad sazvanījos ar Čirkaino (sauksim viņu tā), kas, kā izrādās, gaidīja mūs ielas otrā pusē, atradām viņas auto un ceļojums uz bērnu nometni pie Rāznas ezera varēja sākties.

Braucām un runājām,  runājām, runājām – par dzīvi, par vīriešiem, par attiecībām, par visādiem stāstiem, kas bijuši. Apmēram pēc četrām stundām bijām klāt. Bērni vēl nebija atbraukuši no podnieka darbnīcas. Gājām uz Rāznas ezeru, es pasauļojos, bet Čirkainā ar manu meitu nopeldējās – ar pleznām.

Bērni ieradās, gājām ēst, man nekas negaršoja, apēdu praņņiku un izdzēru sulu. Novadīju nodarbību. Atvadījāmies. Braucām mājās.

Pa ceļam iebraucām Rēzeknē. Aizbraucām līdz baznīcai (man ļoti patīk apmeklēt baznīcas, klosterus un tādā garā – tā tas vienkārši ir; es neesmu kristiete, man vienkārši patīk noskaņa). Tā izskatījās pēc slēgtas, taču aiz baznīcas viena sieviņa ravēja rozes. Burvīga. Mati jau sirma, puse mute zelta zobu pilna, runātīga ļoti un acis tik smaidīgas, tik laimīgas. Tāds retums. Tik reti gadās redzēt vecus cilvēkus, kuriem acis smaida. Tā ir tāda dāvana.

Un runā un runā. Pajautājām, vai var mūs palaist baznīcu apskatīt. Sarunājām. Viens no stāstiem bija tik lielisks, ka nevaru neuzrakstīt. Viņai gtēvs esot macījis, ka ir labi “divus zaķus ar vienu šāvienu nošaut”. Tāpēc, kad nāk uz banīcu (jo pati dzīvo centrā), viņa pie reizes arī rožu dobi izravē. Tā divi zaķi ar vienu šāvienu. Un vēl trešais sanāk – jo prāvests esot teicis, lai, uz baznīcu nākot, pa ceļam rožukroni paskaitot, tā būšot īsts svētceļojums. Tātad trīs zaķi ar vienu šāvienu! Baznīca apmeklēta, rožu dobe izravēta un pats ceļš kā svētceļojums!

Braucām mājās. Pa ceļam piestājām Liepkalnos, nopirkām svaigu, vēl siltu saldskābmaizi ar ķirbju sēkliņām, ķiploku grauzdiņas un bulciņas. Aiz loga Daugava, saule pamazām slīgst aizvien zemāk, mākoņi. Lauzām silto maizi, piedzērām ūdeni. Garšīgs ēdiens, lieliska kompānija, skaista ainava. Ek!!!

Ap deviņiem vakarā bijām mājās. Tagad rakstu, tad iešu dušā, pavingrošu, pameditēšu un ar labu nakti. Skaista tā Latvija. Un Liepkalnu maize – garšīga.