Birkas

, ,

Gandrīz nokavējām vilcienu 11.26. Iepriekšējā vakarā uzliku modinātāju uz deviņiem. Protams, saskaņā ar nerakstītu, taču dzīvelīgu tradīciju, vairākas reizes nospiedu podziņu “atlikt”, kamēr vienā brīdī laikam nospiedu “beigt”. Acīmredzot vadījos no diezgan pārdroša pieņēmuma, ka pagulēšu tikai īsu brīdi un tad celšos.

Pamodos bez 20 minūtēm vienpadsmitos. Īsu brīdi apsvēru – paspēsim vai nepaspēsim, taču tad nolēmu lieki nesatraukties un mēģināt – tad jau redzēs. Iegāju dušā, izmazgāju matus un modināju meitu. Bija bez 10 minūtēm 11. Saģērbos, sapakoju līdzi ņemamo pārtiku un dāvanu. Tad, kamēr meita kārtoja savu somu, nolēmu nogriezt rokām nagus. Griezu un domāju, ka laikam tomēr nav īstais brīdis to darīt. Taču kaut kā man pēkšņi likās, ka nagi ir būtiski par garu. Un traucē.

Kad izgājām pa durvīm, bija 15 minūtes pāri 11tiem. Apmēram. Plus mīnus. Gājām diezgan ātri. Pāris reizes šķērsojām ielu pie sarkanās gaismas. Izgājām cauri Berga bazāram, tur tirdziņš notika pilnā sparā. Mazliet bija žēl, ka nevar pakavēties. Kad iegājām stacijā, bija 11.24 minūtes. Gāju pirkt biļetes.

Jocīgā kārtā paspējām. Vilcienā apjautu, ka man ir biļete tikai vienai personai. Vai nu dāma aiz lodziņa nebija sadzirdējusi, ka prasu divas, vai arī tas čeks, ko nepaņēmu kopā ar karti, nebija nekāds čeks, bet gan otra  biļete. Kaut kā patvaļīgi biju nospriedusi, ka uz viena papīra gabala man ir uzdrukāta biļete divām personām – citreiz viņas tā dara. Taču pāris lati skaidrā naudā man bija, tāpēc otru biļeti nopirku jau vilcienā.

Nolēmu piezvanīt brālim. Izrādījās, ka viņš brauc tajā pašā vilcienā. Sāku pierunāt, lai nāk pie mums. Likās, ka pierunāju. Aizņēmu blakus vietu (nē, nē, te nevar sēdēt, te aizņemts!!!), taču viņš kā nenāk, tā nenāk. Zvanīju vēlreiz. Tāds negribīgs – nevarot saprast uz kuru pusi jāiet (jo man nebija ne jausmas, kurā vagonā iekāpām),  un vispār…lieka ķēpa…

Galu galā pierunāju. Un ko es redzu – pāris solus tālāk ceļas viens vīrietis augšā, runā pa telefonu – un tas ir mans brālis! Tā nu es viņam pa telefonu saku – tev tālu nebūs jāiet, pagriezies pa 180 grādiem un klāt būsi!

Tētis bija atbraucis pretī uz staciju, aizbraucām līdz mājām, brālis izdzēra krūzi kafijas, tad braucām uz dārzu.

Uztaisīju improvizāciju par tēmu “Grieķu salāti” (bazilika lapas, spinātu lapas, sarkanie sīpoli, tomāti, gurķi, daudz fetas siera, mazliet svaigi spiestas citronu sulas).

Viesībās piedalījās: es, manas meitas, mans brālis, tētis, mamma, mana vecmāmiņa (gaviļniece, 6. jūlijā palika 85 gadi), mana krustmāte (mammas māsa), mans krustēvs (mammas māsas vīrs), mans brālēns (mammas māsas dēls) un viņa draudzene.

Brālis cepa šašlikus, brālēns taisīja mohito (alkoholiskos un bezalkoholiskos). Ēdām (salātus, maizītes, dārzeņus, augļus, torti, un, tiek, kas ēd gaļu – arī divu veidu šaslikus). Ik pa laikam kāds tika apcelts. (Reizēm es par to domāju – par humoru. No vienas puses – tas izkrāso dzīvi, padara to jaukāku. No otras puses – ir brīži, kad tas izlēdz tuvību. Kad tas liecina par iekšēju trauksmi un nedrošību.)

Uzspēlējām vienu spēli (visiem izdala lapiņas ar uzrakstītiem vārdiem; rindas secībā katram “uzmini nu” stilā (bija kādreiz tāds TV raidījums, kurā bērni uzdeva mīklas) jādod mājieni par uzrakstīto vārdu, taču tā, lai pārējie pēc iespējas ilgāk pamokās minot.

Piemēram, es vienu no vārdiem, kas bija uzrakstīts uz lapiņas, aprakstīju šādi: “Katram tie ir. Arī cilvēkiem. Jums visiem tie ir – vairāk  kā 5 , taču mazāk kā 100. Arī lauvām tie ir. Un pelēm. Un putniem. Dažreiz cilvēkiem to nav, taču tas nav labi. Tos var arī nogriezt.” Un  tādā garā. Šis konkrētais piemērs, precīzāk, daļa no pasākuma laikā sniegtā apraksta, ir par zobiem.

Šarmu pasākumam piešķīra arī fakts, ka viesību galds bija gandrīz zem šūpolēm, kas bija pakārtas ozolā. Precīzāk, galds bija zem šūpoļu trajektorijas. Protams, vakara gaitā abi jaunie vīrieši (brālis un brālēns) nolēma, ka ir īstais brīdis pašūpot manu jaunāko meitu. Kādā brīdī tas vainagojās ar to, ka tad, kad mans brālis visiem piedāvāja banānus, šķīvis tika viņam izsperts no rokām (ne jau tīšām! šūpoles!) un banāni gluži kā salūts pajuka kur kurais. To, ka pasākums bija izdevies, apliecināja tas, ka visi smējās līdz asarām (jo to jau varēja sagaidīt, vai ne? to spērienu kaut kad), nevis raizējās par spontānā salūta piezemēšanās vietām (atsevišķi banāni sakrita arī ēdienu traukos).

Vakara gaitā tradicionāli tika apspriesta mana brāļa potenciālā līgava un precību lietas, izsakot viņam dažādus saprātīgus risinājumus šī jautājuma ātrākai nokārtošanai (sludinājums ss.lv “steidzami meklēju sievu. izskatīšu visus piedāvājumus”, konkursa rīkošana, radu veikta atlase un saprecināšana, etc.). Sev par laimi, vienreiz jau biju precējusies, tāpēc mani liek mierā. Interesanti, ka bez šīs tēmas aplūkošanas (vai nu tādu  jaunu cilvēkas sapārošanas ar kādu, kas uz pasākumu atbrauc viens vai arī pārīša aprecināšana, ja draudzējas, bet vēl nav precēti, vai arī mudināšana ieņemt bērnu, ja ilgi draudzējas) neiztiek neviens pasākums “radu lokā”. Cik zinu, mūsu radu loks šajā ziņā nav unikāls.

Ap desmitiem abi ar brāli braucām mājās. Vilcienā mazliet palasīju sen lasītus Kolberga detektīvromānus (divi vienā jeb divi romāni vienā grāmatā). Parunājāmies.

Ejot mājās, pa ceļam iegāju veikalā, nopirku Rūjienas saldējumu, divas paciņas zefīrus šokolādē un SestDienu. Kaķis izskatījās laimīgs, mani ieraugot: murrāja ļoti skaļi, glaudās pie kājām, laizīja manu kleitu un visur staigāj līdzi. Iedevu viņam zāles un vakariņas, taču viņa uzvedību tas būtiski nemainīja.

Zefīrus ieliku ledusskapī, daļu no saldējuma – divās vafelīšu glāzītēs, kuras ātri apēdu. Atlikumu ieliku saldētavā. Izlasīju interviju ar Kamparu. Anekdotes un vēl šo to. Tagad rakstu. Prātojo, iet šonakt vannā (jau vēls tomēr – gandrīz divi naktī) vai rīt. Vakar nevingroju (jo aizvakar pēc vingrošanas atkal sāpēja kāja), šodien laikam arī izlaidīšu. Pameditēšu. Šonedēļ jau paguvu pierast, ka vecākā meita šajā nodarbē man sastāda kompāniju. Šonakt – nekā, viņa palika pie vecvecākiem.