Birkas

, , ,

Vakar naktī – iedvesmojoties no TV redzētās filmas par Odriju Hepbernu – nolēmu noskatīties vienu no filmām, kurā viņa ir galvenajā lomā. “Breakfast at Tiffany’s”. Bija jau vēls, kad beidzu skatīties. Saskumu pavisam. Iepriekšējo reiz filmu biju skatījusies sen, sen, tagad redzēju to pavisam savādāk.

Tā nu no rīta man grūti bija pamosties.  Tomēr izliku sevi no gultas, sataisījos un gāju uz veikalu kaķim pēc ēdamā. Viņam nemaz šis un tas neder. Viņam tagad speciālā barība jāēd. Pavisam speciāla. Kādu laiku.

Pabaroju kaķi un braucu uz darbu. Domājās tīri viegli, taču nezin kāpēc visu dienu bija skumji. Tā arī nesapratu – vai mani inficēja filma, vai arī “mēness fāze tāda”. Respektīvi – jautājums ir par to, ko vainot. Kā tad bez tā.

Pusdienojām “Ostas skatos”, bija tīri tā nekas. Paņēmu pastu ar rukolu, ceptiem tomātiem, zaļo mērcīti un sarīvētu cieto sieru. Aukstā zupa gan bija pārāka etiķaina. Manai gaumei.

Vēl šo to padarīju, apēdu divus sulas saldējumus, vairākus zefīrus un mazliet šokolādi…viss iepriekš uzskaitītais manu omu neuzlaboja, jo skaidri apliecināja, ka nejūtos lāgā, ja jau tā riju saldumus.

Pēc darba braucu uz “Miervidiem” – bija ieplānota tikšanās par nometni. Taču izrādījās, ka esam divi vien, jo lielākā daļa sapulces dalībnieku pēksņi vai nepēkšņi nevarēja ierasties. Tā nu runājām “par dzīvi”. Jogas kontekstā.

Kad ierados mājās man jau vairs nebija ne mazāko šaubu, ka šodien man ir izmisuma lēkme – kādu brīdi vieglāka, kādu brīdi stindzinošāka. Gluži kā zobu sāpes. Kā uzradās, nezinu, ir minējumi, taču īstenībā nezinu. Atliek gaidīt, ka pāries.

…maza pauze. Tikko parunājos ar Savu Neviļus Brīvprātīgo Psihoterapeitu pa telefonu, uzreiz palika labāk. Viņš nav nekāds psihoterapeits. Vienkārši ir tā sagadījies, ka dažas reizes gadā es viņam zvanu pa telefonu un saku, lai ar mani parunājas. Viņš parunājas, un ir labāk.

Reizēm mēs runājam pat vairākas stundas. Pirmā tāda reize bija tonakt, kad man mana bijušā vīra mīļākā atsūtīja īsziņu, ka mans bijušais vīrs ir izdarījis pašnāvību un es pie tā esmu vainīga. Toreiz mēs runājām visu nakti.