Birkas

, , , , , , ,

No rīta bija apmācies. Atvēru logu – vēss. Nopriecājos, jo bija radusies iespēja uzvilkt jauno melno kleitu. Viņai ir tik dīvains piegriezums, ka netieku gudra – vai tas ir domāts speciāli, vai arī man vienkārši ietirgots brāķis. Taču man ļoti piestāv  – lai vai kā arī būtu.

Aizgāju uz mikroautobusu, aizbraucu uz darbu, pastrādāju, gāju pusdienās uz Vairāk saules, apēdu Tagliatelle ar tomātiem,  gāju uz darbu, pastrādāju, braucu mājās ar autobusu.

Braucot mājās ar autobusu, mani neatstāja doma, ka, iespējams, eksperiments ar strādāšanu “necentrā” ir izgāzies. Apmēram pirms pusotra gada izvēlējos sākt strādāt darbā, kas atrodas Pārdaugavā. Pirms tam visu savu apzinīgo darba mūžu esmu gan dzīvojusi, gan strādājusi centrā. Ērtības labad (divi mazi bērni, nebraucu ar auto) un arī tāpēc, ka man patīk Rīgas centrs.

Patīk, jo ātri var aiziet uz darbu, ātri atnākt mājās. Pat pusdienas var paēst mājās, ja ir tāda vēlēšanās. Diezgan plaša izvēle, kur pusdienot – ja tomēr izvēlos to darīt kafejnīcā. Iespēja satikt sen neredzētus draugus un paziņas, sarunājot doties pusdienot kopā.

Man patīk arī tas, ka Rīgas centrā ir daudz parku. Ja pārāk daudz domāts vai rakstīts datorā, var izmest kādu līkumu pa kādu no parkiem un atpūtināt acis un “nervus”.

Man tā visa pietrūkst. Darbu izvēlējos mainīt idejisku iemeslu pēc  – jo man patika doma, ka strādāšu biedrībā, kas kā misiju ir izvirzījusi mērķi mainīt cilvēku paradumus tā, lai tie būtu “zaļāki”. Man patika doma, ka varēšu lietot savas zināšanas un pieredzi tik labam mērķim.

Ideja man vēl joprojām šķiet ļoti laba. Taču esmu nogurusi  – man nekad nav paticis braukt sabiedriskajā transportā, ja ir iespēja, labprātāk izvēlos iet kājām. Varētu patrenēties atgūt iemaņas braukt ar auto – taču es patiešām uzskatu, ka pa Rīgas centru un vispār Rīgā brauc pārāk daudz auto. Pērnajā gadā kādu laiku braucu uz darbu ar riteni. Šobrīd to negribu darīt, iespējams, slinkums.

No nākošās nedēļas man sāksies atvaļinājums. Paskatīšos, ko dzīve man piedāvās. Galvenais – pašai tikt skaidrībā, ko gribu. Tas ir pats grūtākais.

Kad izkāpu no autobusa, iegāju kino (tajā, kas Stockman ēkā – neatceros, kāds tam tagad nosaukums – Forum Cinemas? Parex Cinemas? vēl citādi?). Apskatīju programmu un apzvēru domu apmeklēt kādu no kinoseansiem, kurā rāda komēdiju. Taču nevienas filmas anotācija nešķita rosinoša diezgan.

Tā nu atnācu mājās, uztaisījo vannu ar baltajiem māliem, ilgi gulēju tajā. Tad noskuvu kājas. Turpat vannā. Zem ūdens. Tagad sēžu un rakstu. Pēc tam varbūt noskatīšos kādu filmu. Komēdiju. Tad pavingrošu (vakar pamēģināju – viss labi, kāja gandrīz nesāp), pameditēšu un ar labu nakti. Rīt jāceļās pussešos.