Pasaules lāpīšana

Vajadzēja paiet 36 gadiem, lai es saprastu, ka tā nav mana prioritāte. Lāpīt. Pasauli. Jau bērnībā, kad skolā lika uzrakstīt sacerējumu ar nosaukumu “Ko es darītu, ja man būtu daudz naudas?”, es zināju, ka daļa naudas noteikti jātērē labdarīgiem mērķiem. Labi, es nedomāju tieši tādos jēdzienos, taču konceptuāli man bija skaidrs, ka tā ir jārīkojas. Citādi es būšu slikta meitene. Un mani uzskatīs par sliktu meiteni. Taču ne tikai apkārtējo vērtējums man šķita svarīgs. Citādi rīkojoties (pat tikai sacerējumā), mani pārņēma izteikta vainas apziņa. Turpināt lasīšanu Pasaules lāpīšana

Privātais audits

Ik pa laikam veicu nodarbi, ko mīļi dēvēju par auditu. Pārskatu savu attieksmi pret dažādām lietām, izrevidēju paradumus, pārlaižu stingru un kaulainu aci jaunākajiem notikumiem, pārlūkoju savas un citu reakcijas uz noteikta veida kairinājumiem.

Izdaru secinājumus. Skaidra lieta, ka, pienākot nākošajam laika nogrieznim, secnājumi ir savādāki, jo cits konteksts, leņķis un fokuss, taču to es vienkārši ņemu vērā un neliekos daudz traucēties. Skaidra lieta, ka katrs mans audits ir klaji subjektīvs. Nu un tad? Turpināt lasīšanu Privātais audits

višliste. 2. augusts.

uzaiciniet mani uz kino. uz kādu vecu, mazliet skumju, pēc perfekcijas un putekļiem smaržojošu komēdiju.

izliecieties, ka nepamanījāt, ka uztraukumā esmu aizmirsusi dzejoli, ko mācījos veselu nedēļu – katru vakaru, dienu no dienas, naidā, bailēs un centībā.

turiet abas manas rokas un izlaiziet ausi. kreiso, pēc tam labo.

lieciet man iet gulēt, jo “rīt ir agri jāceļas”, sakiet to maigi, maigi.

uzlieciet man slapju lupatiņu uz pieres, kā tā sanitāre pēc manām pirmajām dzemdībām. tas bija skaistākais brīdis diennakti ilgajā sāpju un baiļu ellē.

sakiet, ka būs labi, kad ieraugu savu gandrīz mīļāko pie viņa gandrīz sievas kapa. viņš nezināja, ka viņa gandrīz sieva ir mana draudzene. es nezināju, ka viņš ir viņas mīļotais.

sakiet, ka tas pāriet, kad panikas lēkmē nakts vidū acu priekšā redzu pakārta cilvēka pārlauzto sprandu un izkārto mēli. kad redzu to acu priekšā katrreiz, ieraugot cilpu. zīmētu, filmētu, fotografētu.

iedodiet man jūru ar caurspīdīgu ūdeni un vēju. sāļu. tik sāļu.

sakiet, lai elpoju lēnām, palēniniet manu sirdi, iedodiet man milzīgu lāci. tādu pūkainu un lielu.

atļaujiet man iegrimt mūzikā kā viļņos, aizmirsties, aizmirst visu kas bija, nedzirdēt to, kas notiek, reredzēt neko.

maigi izņemiet man no rokām ak nezinu šķīvjus pudeles krēslus, ko metu pret sienu un saplēšu jaunās tapetes, vēl aizvien metu, jo tas ir pagātnē un tāpēc mūžīgi.

mieriniet mani, ka rīt no rīta būs joga, būs meditācija un es piekļaušos tai kā mazs bērns tveras pie mātes pupa.

atgādiniet man, lai skatos “uz priekšu” – tas mazina bailes un tad es neredzu bezdibeni zem savām kājām.

tikai pārstājiet stāstīt man, ka esmu jau liela, apklustiet, negribu to vairs dzirdēt.

jā, es esmu mazs bērns šonakt un man ir vajadzīgs draugs, tētis, mamma, mīļākais, eņģelis un Ziemassvētku vecītis vienlaicīgi.

varbūt rīt notiks brīnums un būšu liela, kas to lai zina. kas to lai zina, vai tā būšu vairs es, kas pamodīsies.

es tevi sveicinu, mana rītdienas es un brīdinu – nelasi. skaties uz priekšu – tas mazina bailes un tu neredzēsi bezdibeni zem savām kājām.

“Spogulis” festivālā “Positivus”

“I-dejas mājas radošās grupas” kustību un video performance “Spogulis” festivālā “Positivus” – uz mazās skatuves.

…kas ir tas, ko katra sieviete ierauga spogulī? Vai to, kas tur ir? Vai to, ko vēlas saskatīt? Apjukums, kauns, dusmas, iekāre, bezkaunība – vai tad, ja atteiksimies to ieraudzīt, tas izgaisīs?

This slideshow requires JavaScript.