Birkas

, , , , ,

Ik pa laikam veicu nodarbi, ko mīļi dēvēju par auditu. Pārskatu savu attieksmi pret dažādām lietām, izrevidēju paradumus, pārlaižu stingru un kaulainu aci jaunākajiem notikumiem, pārlūkoju savas un citu reakcijas uz noteikta veida kairinājumiem.

Izdaru secinājumus. Skaidra lieta, ka, pienākot nākošajam laika nogrieznim, secnājumi ir savādāki, jo cits konteksts, leņķis un fokuss, taču to es vienkārši ņemu vērā un neliekos daudz traucēties. Skaidra lieta, ka katrs mans audits ir klaji subjektīvs. Nu un tad?

Audita laikā es labāk ieraugu, kas man patīk, kas nepatīk, kas man patiešām ir svarīgs, kas ne; vai lietas / paradumi / cilvēki, kam es tērēju savu laiku un citus resursus, ir tā vērti vai nav. Izdaru secinājumus, pārskatu savu uzvedību, pamainu attieksmi.

Ļoti noderīgs process.

Līdz nākošajam laika nogrieznim. Kad atkal būs sakrājusies kritiskā masa, un es izjutīšu nepieciešamību no jauna pārskatīt veidu, kā esmu. Kā izpaužos. Laikā un telpā.

Tieši pateicoties šādiem auditiem, man izdodas pamanīt (reizēm laicīgi, reizēm – ne visai) kādas pārmērības savā uzvedībā (es mēdzu pārlieku aizrauties  ar vis-kaut-ko; pārāk daudz saldumu, pārāk daudz darba, pārāk daudz alkohola, pārāk daudz laipnības – viss šis ir kādā no laika nogriežniem piefiksēts un koriģēts; šis tas tiek atmests pavisam – vismaz uz kādu laika nogriezni).

Burkāns un pātaga – cik banāli, bet cik patiesi – ir šo manu auditu krustvecāki. Tieksme pēc laimes un bēgšana no ciešanām. Kā jau visiem. Mēģinājumi skatīties ilgtermiņā. Mēģinājumi skatīties kontekstā.

Nu, pats par sevi saprotams, ik  palaikam gadās arī aplauzties. Nākas pieņemt arī to. Ka atmestā nodarbe  vai noniecinātā vērtība – izrādās  – ir daudz nozīmīgāka un daudzšķautņaināka, kā šķita. Tad – kārtējā audita laikā – domas tiek mainītas, vērtības pārskatītas, paradumi koriģēti. Līdz nākošajai reizei.

Viena no atslēgas grūtībām – kā nestreipuļot no grāvja uz grāvi. Tieksme pēc baudas. Bailes no ciešanām. Kā gūt pēc iespējas vairāk, pēc iespējas mazāk upurējot? Es nelietoju alkoholu; ne tāpēc, ka būtu ļoti morāla un svēta, bet tāpēc, ka baudas brīdis ir pārāk īss, salīdzinot ar nelabumu, kas ir ilgs un spēcīgs. Tāpēc arī nesmēķēju. Nesmēķēju arī tāpēc, ka tas padara neglītu: dzelteni zobi, sažuvusi āda, slikta elpa – pē. Ilgtermiņā – stulbs paradums.

Gaļu pārstāju ēst, jo ajūrvēdas ārsts deva cerību, ka tas padarīs mani mierīgāku. Tā arī ir. Meditēt sāku, jo paniski baidījos iekulties kārtējās ķezās, ko vienkārši dabiski izraisa mans raksturs / mana esamība kā tāda. Man nekas īpašs nav jādara. Ja ir sirreāla un sviestaina situācija, tā mani atradīs pati. Hello, es te esmu  – ar to pietiek.

Kādu laiku pat nolēmu sevi mūķenes dzīvesveidam – ar to saprotot ne tikai seksuālo aspektu (precīzāk – tā apzinātu un mērķtiecīgu trūkumu), bet arī vienkāršību (nekādu pārmērību, vienkāršs uzturs un dzīvesveids, joga, meditācija, darbs, darbs, darbs, bērni).

Ha, kaut kā arī tas ne īpašī līdzēja. Tāpat iekūlos. Varbūt ne tik ekstrēmi, kā pirms 15, 10 vai 5 gadiem.

Pēdējā (t.i. jaunākajā) auditā nolēmu, ka nav ko ņemties. Jāmēģina pieņemt, ka tāds raksturs. Un nevajag pašai sevi ieslodzīt. Ja kaut kas notiek, vajag ievilkt elpu un iepauzēt – nevis uzreiz teikt “nē” vai “jā”. Un, kamēr ievelk to elpu un mazliet aiztur, var paskatīties uz to, kas notiek, tā plašāk. Tas parasti palīdz. Paskatīties uz ikvienu situāciju kā zīmi, kā rēbusu, kā mīklu. Tas piešķir notikumiem papildus dimensiju. Lai vai kādi tie būtu.

Nu, līdz nākošajam auditam vēl ir laiks pavērot, kas no šīs atziņas iznāks.