Birkas

, , ,

Vajadzēja paiet 36 gadiem, lai es saprastu, ka tā nav mana prioritāte. Lāpīt. Pasauli. Jau bērnībā, kad skolā lika uzrakstīt sacerējumu ar nosaukumu “Ko es darītu, ja man būtu daudz naudas?”, es zināju, ka daļa naudas noteikti jātērē labdarīgiem mērķiem. Labi, es nedomāju tieši tādos jēdzienos, taču konceptuāli man bija skaidrs, ka tā ir jārīkojas. Citādi es būšu slikta meitene. Un mani uzskatīs par sliktu meiteni. Taču ne tikai apkārtējo vērtējums man šķita svarīgs. Citādi rīkojoties (pat tikai sacerējumā), mani pārņēma izteikta vainas apziņa.

Toreiz, sacerējumā, es naudu dāļāju pa labi un pa kreisi. Gana ekstravaganti, man jāatzīst. Piemēram, krustmātei, kas toreiz bija pionieru vadītāja, es virtuāli pirku kaudzi ar pionieru kaklautiem.

Vienmēr, kad daru kaut ko, kas man vienkārši patīk, taču “nenes nekādu sociālu” vai “labdarīgu” labumu, es cīnos ar vainas izjūtas krampjiem. Lēkme var būt spēcīgāka vai vājāka, ilgāka vai īsāka, taču ir vienmēr.

Kas to būtu domājis, ka ikdienas meditācijas nu jau gandrīz gada garumā (sāku pērnā gada septembra beigās) mani aizvedīs ne tikai pie balta un pūkaina paklāja manā istabā, dubļu vannām kā iknedēļas skaistumkopšanas procedūru, klaunādes meistarklases, bet arī pie atziņas, ka pasaules lāpīšana nav manas dzīves mērķis. Patīkams un vēlams blakusefekts – protams.

Nav tā, ka šī atklāsme man sagādā viennozīmīgu sajūsmu. Šoks – tā bija pirmā reakcija. Un tagad mēģinu sagremot. Zin’ kā, pierod jau pie visa. Pie pieņēmumiem pierod visvairāk. Taču viennozīmīgi man ir skaidrs, ka patiesība, lai arī ne vienmēr viegli sagremojama, ilgtermiņā ir labāka. Vienmēr.

Uzdevums “‘būt labai” ir noņemts no dienaskārtības.