Gudrība

Visu mūžu pa kluso esmu baidījusies, ka nelikšos gana gudra. Ak, kā esmu cietusi šo baiļu dēļ, to pat aprakstīt nevar. Un nu es oficiāli pasludinu: MAN PIETIEK!!! Sauciet mani par stulbu vai naivu, ja vēlaties, no šodienas es izvēlos vienkārši būt – un prieku.

Liecieties mierīgi kapā, manas alkas pēc atzīšanas, ka esmu gudra meitene! Un trīs saujas smilšu pār jums, dusiet saldi! Āmen! Šīs ir bēres, kurās izvadītāji neraud, bet paklusām ierēc aiz stūra, un, ja godīgi, nekādu izvadītāju arī nav – tikai es, taču  – skat – es uzlieku sarkanu klauna degunu un pieķeros balonam, un uzlidoju!

Atāāāāāā!

Advertisements

Ilūzijas

…krīt viena pēc otras. Ieskaitot ilūziju, ka tas, ka ilūzijas gaisīs, būs kaut kas patīkams. Un tā nu es stāvu un skatos, un saprotu:

1) ka pilnīgi nemaz un nekādā veidā nespēju pieņemt sevi,
2) skaidra lieta, ka citus arī ne,
3) ka bezdievīgi daudz (iekšējos un ārējos) resursus patērēju, lai cīnītos pret “savām dabiskajām” izpausmēm,
4) ka apjukums ir totāls un tam neredzu malu.

Tā nu – jau labu laiku esot šajā neapskaužamājā situācijā, kad brūk viena [iedomāta] celtne pēc otras – tā nu es nolēmu novirzītu visus savus spēkus, lai vienkārši izbaudītu to. To, kas notiek. Tipa, sērfot. Plūsmā.

Kaut kā man liekas, ka tas ir prātīgākais, ko šobrīd varu pasākt.

3 mazi dzejoļi par Mežu

Vakar bērnam skolā bija jāskaita dzejolis par mežu. Tika pieteikts, lai “tā nav tautasdziesma”. Nu, man nebija ne jausmas, kur lai to dzejoli izrok, tāpēc mazliet parakņājos savās atmiņās par mežu un uzrakstīju pati. Pirmā atmiņa ir par mežu Engurē pie jūras – bērnībā tur vienu vai vairākas nedēļas dzīvojos katru vasaru. Otrā ir par mežu Tukuma apkaimē – tam bija jāiet cauri, lai nonāktu Dārzā. Trešā ir arī par mežu Tukuma apkaimē, bet par citu vietu, vairāk uz Raunas pusi.

Turpināt lasīšanu “3 mazi dzejoļi par Mežu”

Ienaidnieks

Tas nav katru dienu. Un es pat nezinu, cik bieži tas ir. Man nav nekādu šaubu, ka laika viendabīgs plūdums ir vien patvaļīgs pieņēmums – manā dzīvē laiks noteikti tā neizpaužas. Tas mēdz saspiesties blīvi, tad notikumi  kārtojas cits virs cita kā fraktāļveidīgas kūkas; tas mēdz kļūt pavisam retināts un izstiepts, gluži caurspīdīgs, kā tāds  pārlieku izsmalcināts mežģīņu lakats. Līdz ar to es nekādi nespēju noteikt, cik bieži tas ir. Un, kad tas notiek – cik ilgi. Turpināt lasīšanu “Ienaidnieks”