Birkas

, , ,

Tas nav katru dienu. Un es pat nezinu, cik bieži tas ir. Man nav nekādu šaubu, ka laika viendabīgs plūdums ir vien patvaļīgs pieņēmums – manā dzīvē laiks noteikti tā neizpaužas. Tas mēdz saspiesties blīvi, tad notikumi  kārtojas cits virs cita kā fraktāļveidīgas kūkas; tas mēdz kļūt pavisam retināts un izstiepts, gluži caurspīdīgs, kā tāds  pārlieku izsmalcināts mežģīņu lakats. Līdz ar to es nekādi nespēju noteikt, cik bieži tas ir. Un, kad tas notiek – cik ilgi.

Kad tas notiek, es iegrimstu tajā kā bezdibenī, sāp katra šūna. Nezinu, kā lai to nosauc. Tas ir viens no elles lokiem, badīgs tuksnesis, kurā es pati esmu nezvērs un pati sev medījums. Tas ir laika nogrieznis, kad es ienīstu pati sevi.

Tas vienmēr notiek bez brīdinājuma. Nav nekādu iepriekšēju zīmju. Nekādu. Nav arī nekādu īpašu priekšnoteikumu – un, ja arī ir, es tos vēl neesmu pamanījusi un iemācījusies atpazīt un klasificēt.

Tas var notikt agri no rīta. Sākties kā spējš nelabums, pastiprināties kā riebums, ieraugot sevi spogulī, kamēr tīru zobus. Tas var notikt, kamēs esmu cilvēkos. Tad visiem spēkiem cīnos ar vēlēšanos vienkārši pagriezties un iet, iet, iet, kur acis rāda. Reizēm impulss ir tik spēcīgs, ka nespēju tam pretoties un vienkārši tā arī daru.

Tas var notikt, kamēr naktī guļu vannā. Guļu un vēroju savas rokas, kājas, vēroju un pēkšņi līdz sāpēm ienīstu savu ķermeni. Kā nākamā doma seko riebums par to, ka ienīstu. Jo neredzu tam “nekādu jēgu”. Tāpēc kā nākošo es ienīstu savu prātu. Un tā pamazām – visu, ko vien tai brīdī ir iespējams aprīt – naids aprij.

Un tad tas pāriet. “Pats no sevis” – kad aprijis un izvēmis mani, iztukšotu un pārgurušu. Pēc tam atmiņas par to šķiet līdzīgas atmiņām par sapņiem.

Pēdējās reizēs, kad tas notika, es jau spēju mazliet atslābināties, kamēr grimu. Ļāvos, lai naids mani ievelk savā sāpju un pretīguma virpulī, teicu sev – nepretojies, ļaujies, tas pāries tev pāri, tev cauri kā vilnis, un tad tas beigsies – šoreiz. Un pēdējā reizē es samanīju nianses. Interesantā kārtā man palīdzēja seriāls, ar ko apdullinājos vairākus vakarus pēc kārtas – apmēram nedēļas laikā noskatījos “Gossip Girl” četras sezonas (katrā ir 22 sērijas).

Tik lielā apjomā un intensitātē vērojot svešas (lai arī virtuālas, taču shēmu tas nemaina) dzīves no malas, nevarēju nepamanīt it kā tik pašsaprotamu lietu – ka drāmas būtība, problēmu sāls, taču arī viss “interesantums” slēpjas tajā, ka katrā varonī ir vismaz divas savstarpēji izslēdzošas intences. Bez tā nevar. Citādi nav attīstības. Vai ne.

Lasīt par to glancētos žurnālos vai noputējušās grāmatās ir citādāk kā pēkšņi saprast, ka tava dzīve ir uzprogrammēta gluži tāpat. Un dusmas par šo ieprogrammētību ir viens no mana naida pret sevi balsta vaļiem. Droši vien ir vēl arī citi.

Pieņemt programmu, kas uzinstalēta, ir tik grūti. Un nespēja ieraudzīt un pēc tam pieņemt sevi (to uzinstalēto) arī ir viens no programmas kodiem. Mati ceļas šausmās, kad saproti, ka ir lietas, ko nevari mainīt. Jo tāds ir uzstādījums.

Viss, ko varu darīt, ir ļaut naidam apskalot un ierīt sevi, kad tas atnāk. Nepretoties, lai tas dara savu darāmo un, to paveicis, izvemj mani. Senie grieķi bija gudri – ar dieviem (vai citiem vārdiem – dažādiem Spēka aspektiem) nevajag cīnīties. Vajag jau iepriekš pieņemt zināšanai, ka viņi ir stiprāki. Mēs esam pasaulē, kurā redzam tikai daļu no tā, kas notiek. Un to pašu vēl – izkropļoti.