Birkas

, , ,

Kad es biju maza meitene, vecmāmiņa bieži teica – nopūšoties vai īgni, kā nu kuro reizi – ”Tev dzīvē būs grūti!” Es biju no tiem bērniem, kas ātri var apvainoties, sabozties, sākt raudāt.

Skaidra lieta, ka šāda īpašība nav nekāds labais ekipējums, it sevišķi pusaudžu hormonu džungļos. Kādas tik viltības es neizdomāju, lai ”tiktu ar sevi galā”. Kādas tik ”pielāgošanās tehnoloģijas” es neatklāju, uij. Skaidra lieta, ka ilgtermiņa skatījumā visu šo sarežgītību adaptācija man neko labu nedeva. Jo visa rīcības stratēģija balstījās uz nepareiziem pieņēmumiem.

A – ”ar mani kaut kas nav kārtībā (jo esmu tik emocionāla; jo šobrīd man gribas raudāt / smieties / ir garlaicīgi – taču “citiem – ne”)”, B – ”tāpēc sevi ir jāuzlabo (jābeidz izpaust tās sasodītās emocijas tik neapvaldītā veidā; jābūt “tādai kā visi”); ”, C – ”vēlamais ideālais veidols ir tāds un šitāds (piemēram, gribu būt kā “visi” – kas pēc būtības ir diezgan abstrakta vēlme – un arī nejēdzīga). Ilgus gadus dzīvoju saskaņā ar šo shēmu. Un tikai joga man parādīja, kas tajā ir nepareizs jau pašā saknē.

Domāju, es neesmu unikāla tajā ziņā, lai tā vietā, lai iedziļinātos savās emocijās, saklausītu, ko tās man grib pavēstīt, nospriedu, ka ”emocijas=mana problēma”. Taču tā nav. Spēja dusmu lēkme, raudāšana vai neapvaldīti smiekli ārēji pilnīgi ne tajā laikā un vietā ir signāli, ko mūsu  nepazināta daļa sūta mūsu apziņai: ieklausies sevī, kaut kas nav tā, kā tu domā.

Diemžēl lielākā daļa mūsu dzīves notiek ilūziju pasaulē, citiem vārdiem – mēs nepazīstam ne sevi, ne citus, lielākoties mēs balstāmies uz priekšstatiem.

Jau agrā bērnībā apakārtējie mums ”iemāca, kas mēs esam” – noteiktā veidā reaģējot, atbalstot, rājot, stāstot kaut ko vai ignorējot. Dabiskais meditatīvais stāvoklis, kuru pazīst ikviens bērns, tiek vardarbīgi atkal un atkal pārtraukts, integrējot mazo cilvēku konkrētajā sociālajā vidē jeb citiem vārdiem – iesaistot mazo būtni kopīgajā sapnī jeb hipnozē.

Tikai pirms dažiem mēnešiem es sapratu, ko nozīmē spējas un – gan man pašai, gan citiem – pirmajā  mirklī nesaprotamas emociju izpausmes. Tās nozīmē brīdinājumu, aicinājumu norimt un apjaust ”kas notiek”. Tas nozīmē, ka esam uztvēruši neatbilstību starp patiesību (to, kas patiešām notiek) un saviem pieņēmumiem.

Joga ved mūs “atpakaļ pie sevis” un tas nozīmē to, ka tā ved atpakaļ pie patiesības. Jo patiesība ir mūsu īstā būtība.

SAT NAM.