Birkas

Tas ir tas, ko mēs visi zinām. Taču negribam redzēt. Lielākoties. Jo esam pieņēmuši, ka ir kaut kā savādāk. Nu labi, nerunāšu vispārīgi, runāšu par sevi.

Un ir tā, ka vienmēr esmu apzinājusies, ka ir  – sauksim to tā – kāds manas būtības aspekts, kas ir neitrāls, kas visu vēro un kas visu zina. Tas ir rāms, klātesošs. Taču  – un tas ir metaforiski – pa virsu kā putas ir visādas iegribu mežģīnes, visādas sadomāšanās sarežģītības, visādi trokšņaini uzslāņojumi, visādi tēli un krāsas. Un tas joks ir tajā, ka vienā brīdī cilvēks aizmirst, ka tās tikai tādas putas, pieķeras tām un negrib vairs šķirties – un negrib arī atzīt, ka tās tikai putas. Taču putu daba ir nepastāvīga – tās ir un tad – puffff! – vairs nav, un ir jaunas putas.

Un, ja aizmirst, ka tās tikai putas, tad sirdī sāp – tik ļoti, tik ļoti, jo gribējās tak mūžīgi to saules staru rotaļu, kas atspīd putās, vērot, gribējās tak domāt, ka tās nevis putas, bet kaut kas noteikts un stingrs. Es saku, ka tas ir metaforiski, taču tā arī nav taisnība. Jo patiesībā jau nav tā nekāda metafora.

Un tā – pateicoties meditāciju viedajam atbalstam – aizvien skaidrāka atklājas pasaule un jā, protams, tas ir SĀPĪGI laiku pa laika, jo atkal un atkal nākas ieraudzīt, ka tās tikai putas, tikai putas…tā pieķeršanās ir sāpīga, tā vilšanās, ka visa tā ņemšanās ir gaisa burbuļi, un viss.

Taču skaistums un miers, kas atveras, kad pieņem, tas nav vārdos aprakstāms.

Un tagad ir tā, ka – no vienas puses – es nesaprotu, kas notiek, mans prāts ir sabijies un apmulsis, taču no otras puses – tā manas būtības skaidrākā un apzinātākā daļa, tā, kurā ir manas mājas, tā saka, ka viss ir kārtībā, ka pasaule vienkārši atveras. Un tā ir skaista. Un tā ir no tīras gaismas, kas rotaļājas, kas pielaiko formas kā sieviete pielaiko kleitas.

Un bailes, dusmas – visa tā tumsa – ir kā kā mākonis, kas izsķīst pufff, un gaisma atkal var plūst cauri mierīgi un maigi.