Birkas

, , , , , , ,

Daudz ko var uztvert kā karti. Piemēram, pēdas sniegā – ja protam tās lasīt. Tās izgaismojas uz smilšaina ceļa, irdenā zemē, dubļos vai sniegā. Tās pastāsta, kas gājis, no kurienes, uz kurieni, skrējis vai lēniņām. Viens vai ar kādu kopā.

Tāpat var lasīt arī sajūtas. Karstums, kas strauji uzliesmo sirds centra rajonā. Zosāda uz rokām un muguras, un aukstas tirpas pār kauliem. Nelabums kakla rajonā un ļaunu vēstošs karuselis nabas apvidū. Sajūtas stāsta par bailēm, dusmām, prieku, maigumu. Ja iedziļinās, tās ir kā pēdas, kam ir savs ceļš. Tās nāk no kaut kurienes. Un iet kaut kur.

Sajūtas izpauž sevi caur ķermeni – kā izkaltusi mute, kā sasārtuši vaigi, kā trīcošas kājas. Kā liesmojošas acis, kā palēlinātas kustības, kā pārlieka steiga.

Ilgstoši atkārtojoties, tās atstāj savus nospiedumus ķermenī. Izveido takas, stigas un ceļus.

Ir sajūtas, par kurām mēs priecājamies, gaidām tās, izbaudām. Ir sajūtas, kas biedē. Un biedē tieši tāpēc, ka pēkšņi ir skaidrs, cik gaistoša un trausla substance ir ķermenis, kā to ietekmē tas, kas plūst cauri tam. Var likt uzplaukt. Un var saplosīt.